JOURNAL.DANCE.LV

December 1, 2017 at 10:24 pm

Ko atcerēties no dejas? Par Sašas Valcas izrādi “Kreatur”

Ko atcerēties no dejas? Par Sašas Valcas izrādi “Kreatur”
Print pagePDF page

Linda Krūmiņa

ķermenis / triloģija / kustonis / kokons / tērpi
vai maz atceries deju / deja? / atmiņā / ķermenī / mantojums
nekas jauns / banāls / skatiens / reakcija / atceries

Atmiņa ar mums izstrādā dīvainus trikus, sapludinot realitāti ar sapņiem, ilūzijām, vēlmēm, piepilinot vienam no jaunajiem savienojumiem pārliecības devu, savukārt citam – šaubu. Šī gada septembra beigās man bija iespēja redzēt vācu horeogrāfes Sašas Valcas (Sasha Waltz) izrādi “Kreatur”, kas tika demonstrēta festivālā “Romaeuropa” Romā. Kad šodien atminos par izrādi, prātā uzplaiksnī dažādi attēli un ainas, arī tādas, kas ir norisinājušās citā laikā un vietā. Domāju – kas bija svarīgākais no izrādes? Kāds iespaids, doma ir palikuši līdz šodienai? Vai šīs atstātās pēdas ir sekas, ko izrādes veidotāji bija vēlējušies un plānojuši? Un kas būtu jāatceras par deju – vēstījums, sajūta, atmosfēra, kustību sekvences?

Domājot par “Kreatur”, pirmais atmiņā ataust vārds “ķermenis” un līdz ar to arī idejas un spēles ap tā materialitāti. Spēja ķermeni pasniegt kā vizuālu un pārbīdāmu objektu, kas veido mizanscēnas. Ķermenis bez personības, identitātes, emocijām un lomas. Šajā pašā atminēšanās brīdī saprotu, cik ātri un raiti asociācijas izveidojušas viltus stāstus. Vārds “ķermenis” bija sākotnējā atmiņa ne tik ļoti par izrādi, bet gan par pašu horeogrāfi un drīzāk viņas iepriekš redzētajiem darbiem. Protams, arī šī darba kontekstā minētās tēmas un asociācijas ir saistošas, bet nedaudz atšķirīgā ietvarā. Šo atmiņu spēli vēl jo interesantāku padara tas, ka citas Sašas Valcas izrādes pirms tam esmu redzējusi tikai videoierakstos. Par ķermeni horeogrāfe reflektējusi savā senākā triloģijā, ko veido darbi “Korper”, “S” un “NoBody”. Šajos darbos dejotāji un horeogrāfe pielīdzina ķermeni arhitektūrai, pēta tā nozīmi, uzbūvi, mirstīgumu, jūtīgumu, meklē dzīvības un erosa (fiziskas, seksuālas mīlestības, tieksmes, iekāres) avotu. Pēdējā no triloģijas darbiem tiek uzdots jautājums par cilvēka metafizisko esamību – kas no cilvēka ir nemirstīgs, ko nozīmē būt cilvēkam, kas mēs esam ārpus mūsu ķermeņiem?

Kreatur” tulkojumā no vācu valodas nozīmē “radījums”, kas tiešā un metaforiskā ziņā arī manifestējās izrādes laikā. Dejotāji kļuva par mistiskiem radījumiem, būtnēm, veidoliem, kuri pamazām ieguva cilvēkiem līdzīgas aprises gan vizuāli, gan emocionāli. Ķermeņu transformāciju īstenoja ne vien robustās kustības un stāja, bet arī holandiešu dizaineres Īrisas van Herpenas (Iris van Herpen) veidotie tērpi. Izrādes sākumā dejotāji gluži vai kā kāpuri izlien, izrāpo, izspraucas no baltām, tīklveidīgām kūniņām. Nenoliedzami, šīs brīdis un tālākā darbību secība rosina domāt par piedzimšanu, pasaules, viena otra un attiecību iepazīšanu. Arī turpmāk izmantotās un saskatītās līdzības, metaforas un simboli, šķiet, turpināja šo diezgan loģisko un varbūt pat paredzamo tēmas risinājumu un savstarpējo attiecību atspoguļojumu. Indivīds pret grupu, grupa pret indivīdu, vardarbīga un alkatīga varaskāre, vājāko apspiešana un izmantošana, tiekšanās pēc tuvības, smalkuma, brīvības un drošības ir tēmas, kas tika iedzīvinātas kustībā, minimālajā un precīzajā scenogrāfijā un skatienu ievelkošajā gaismas ainavā, ko bija veidojis Urss Šēnebaums (Urs Schönebaum).

Ir grūti nošķirt, kas vairāk veidoja un iedzīvināja šo ilūziju par 14 necilvēcīgiem un necilvēciskiem radījumiem uz skatuves – kostīmi, kustība, gaismas vai sintētiski elektroniskā skaņa, ko veidoja mūziķu trio “Soundwalk Collective” (Berlīne, Ņujorka). Kā jau minēts, tērpi radīja spēcīgas, tūlītējas un varbūt pat pārāk tiešas metaforas. Kāda brīdi viena dejotāja uz skatuves uznāca tērpusies melnā triko, kurā bija iestrādātas teju vai metru garas metāliskas adatas. Viņas agresīvā uzbrukšana pārējiem puskailajiem dejotājiem, kuri ir sastūmušies ciešākā bijīgā čupiņā, adatu tricināšana pret zemi un puskailo miesu, skaļie gārdzieni un kliedzieni ir acīmredzama un tieša metafora, ko skaidrot nav nepieciešams. Kostīma īpatnības savukārt rada jaunas kustību kvalitātes un cilvēciska ķermeņa silueta izplūšanu. Ķermeņa vizuālo deformāciju panāca arī caurspīdīgas plēves, kuras radīja greizajiem spoguļiem vai akvārijam līdzīgu efektu. Dejotāji aiz tām slēpās, ietinās tajās un kustējās tik ilgi, ka skatītājam jau aizmirsās, cik rokām, kājām un galvām būtu jābūt aiz šī materiāla. Atkal notiek spēles ar manu atmiņu – vai atceros, kā šis dejotājs izskatījās pirms kostīma uzvilkšanas, pirms paslēpšanās aiz materiāla, pirms spilgtajām gaismām, kas pārvērš viņu vien tumšā siluetā?

Nezinu, kam no šīs izrādes būtu visspēcīgāk jāpaliek atmiņā. Un vai tam ir jābūt kaut kam konkrētam? Kas notiek ar atmiņām par izrādēm, kuras sākam piemirst – kā tas veido skatīšanās pieredzi tagadnē? Kas ir palicis pāri no skatīšanās pieredzes? Neskaitāmie jautājumi liek domāt par dejas atstāto mantojumu, vēsturi, uzglabāšanu un nodošanu, un kā tas viss attiecas uz Latvijas laikmetīgās dejas ainu. Ir skaidrs, ka nemitīga un intensīva informācijas, pieredzes, viedokļu apmaiņa ir būtisks jomas virzītājs un attīstītājs gan veidotāju, gan skatītāju lokā. Es tiecos ticēt, ka jebkura redzētā un piedzīvotā izrāde un notikums ir bijusi ietekmējoša pieredze gan skatītājiem tālākajā mākslas uztveres procesā, gan arī māksliniekiem, veidojot un attīstot savas idejas un prasmes. Tādēļ es kā skatītājs labprāt redzu arī darbus, kas nav grandioza, pabeigta, lielformāta klasika ar neapstrīdami augstas klases mākslas zīmogu. Neskatoties uz šo šķietami “stabilo pozīciju”, arī tos ir viegli aizmirst, ja prātu vai ķermeni nesakairina kas patiesi atklāts, būtisks vai personisks. Es vēlētos atbalstīt kļūdas, mēģinājumus, uzdrīkstēšanos, centienus patiešām kaut ko pateikt, kaut ko mainīt vai tieši pārliecinoši atkārtot. Gribētu iedrošināt horeogrāfus veidot, radīt un riskēt, lai nav jāatceras kaut kas no pagātnes, bet var piedzīvot šodien.

Atgriežoties pie “Kreatur”, saprotu, ka izrādes stāsts ir bijis visai vienkāršs un mūžam aktuāls, kas vienmēr nozīmē risku darbam kļūt patētiskam un banālam, bet šajā gadījumā spēcīgā vairāku mākslu savienība – dizains, kustība, gaismas un mūzika – radīja tādu pieredzi, kas neietilpst tikai novērotāja pozīcijā. Tā iedarbināja iztēli un asociācijas un ļāva idejām aizplūst gan piedzīvotās, gan iedomātās pieredzēs.

 

Kustīgie attēli no www.iheartberlin.de/2017/06/14/a-dark-world-of-dance-kreatur-by-sasha-waltz

0 likes Ārzemju pieredze , Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *