JOURNAL.DANCE.LV

November 29, 2017 at 3:07 pm

Vai Tu esi Context ’ ā?

Vai Tu esi Context ’ ā?
Print pagePDF page

Olga Dolina* par dalību starptautiskajā laikmetīgās horeogrāfijas festivāla “Context. Diana Vishneva 2017” Dejas kritikas laboratorijā

Dažreiz tomēr izdodas piedzīvot īstos “sakrita zvaigznes” brīžus. Pamosties vienā drēgnā novembra rītā, saprotot, ka Latvijas kultūras festivālu burzma ir sen norimusi, bet tu joprojām vēlies ko vairāk, kā ikdienišķu rutīnu. Turklāt es pamodos ar apzinātu vēlmi pēc kādas megapoles enerģijas, prātojot, cik labi tagad būtu “aizlaist” uz Maskavu vai Pēterburgu, jo sen nav piedzīvots sirdij tuvās kaimiņvalsts kolorīts ar patīkamo maldīšanos skaistāko muzeju koridoros un metro līkločos.

Kāds to “augšā” arī sadzirdēja, un jau nākamajā dienā saņēmu ziņu par iespēju piedalīties nedēļu ilgā Dejas kritikas laboratorijā, kas norisinājās starptautiskā laikmetīgās horeogrāfijas festivāla “Context. Diana Vishneva” ietvaros, un kas šogad svinēja savu 5 gadu jubileju. Interese par deju – cik vien sevi atceros. Rakstītprasme vairākās valodās – jau kādu laiku mana pamatnodarbe. Krievijas vīza jau rotā pases viduci. Brīvais laiks un vēlme – mazie frīlansera prieki. Tātad viss, kas nepieciešams, lai dotos ceļā un pilnveidotu savu profesionālo pieredzi.

 

Konteksta rāmji, kas paplašinās

Festivāla dibinātāja un radošā direktore, pasaulslavenā primabalerīna Diāna Višņeva (Диана Вишнева) aizvadīto gadu laikā ir izveidojusi spēcīgu platformu pasaules jaunākās laikmetīgas horeogrāfijas izrādīšanai Krievijā. Festivālam ir izdevies paplašināt mūsdienu dejas valodas izpratnes rāmjus un izglītot skatītāju, kas izsens pieradis pie “liela un diža” akadēmiska baleta. “Context” mērķis ir uztaustīt kopīgus saskarsmes punktus ar pasaules baleta aktualitātēm, neapmaldīties laikmetīgas horeogrāfijas labirintos, saprast tās būtību, iepazīties ar dažādiem virzieniem. Paralēli viesizrādēm to palīdz īstenot arī izglītojošā programma: “Context Speaks” lekcijas, radošās tikšanās ne vien ar horeogrāfiem un jaunajiem dejotājiem; meistarklases teātra fotogrāfiem un kritiķiem; ļoti kvalitatīva dokumentālā un aktierkino programma par un ap baleta aizkulisēm un spilgtākajām personībām. Taču vislielākā uzmanība tiek pievērsta laikmetīgā baleta nākotnei, proti, jauno horeogrāfu konkursam “Context Lab” (www.contextfest.com).

Katru gadu Maskavas un Pēterburgas skatuves programmu rotā atzītu must-know horeogrāfijas dižgaru vai dejas kompāniju vārdi un viņu must-see iestudējumi. Savas pastāvēšanas laikā festivāls piedzīvoja Matsa Eka, Hansa van Mānena, Irži Kiliāna, Morisa Bežāra, Martas Grēmas, Anželēna Prelžokāža, Ohada Nahārina un vairāku citu meistaru veikumus. Bez šaubām, “Context”, līdzās festivālam “Diaghilev. P.S. “ (23.11- 1.12.2017, Sanktpēterburga), ir lieliska ikgadēja iespēja vērot augstvērtīgas horeogrāfijas “krējumu” vienviet, tepat kaimiņos. Šogad “Context” programmā rādīja fragmentus no Veina Makgregora, Sidi Larbi Čerkavi, Alekseja Ratmanska daiļrades, vācu Gauthier Dance un amerikāņu baleta Bodytraffic trupu sniegumus, spāņu horeogrāfa Gojo Montero iestudējumu Permas baletam un Nīderlandes Nacionālo baletu. Atsevišķas dienas tika veltītās Sergeja Djagiļeva ērai. “Stravinska baletu” vakarā tika izrādīti trīs mūsdienu atzītāko krievu horeogrāfu – Vjačeslava Samodurova, Vladimira Varnavas un Alekseja Mirošņičenko darbi “Fejas skūpsts”, “Petruška” un “Brīnumputns”. Savukārt Gauthier Dance uz Maskavu atveda baletu “Ņižinskis”, kuru vērts izcelt atsevišķi.

“Stravinska baletu” vakars. Skats no baleta “Petruška” Vladimira Varnavas horeogrāfijā, foto: contextfest.com

 

Nedēļa bez miega, iedvesma veselam gadam

Dejas kritikas laboratorijas nodarbības ilga 7 dienas. Tās notika ērtā un omulīgā, nesen dibinātā Maskavas Dokumentālā kino centrā (www.cdkino.ru). Nodarbības vadīja, mūs izglītoja, morāli iedrošināja un uz rakstīšanu iedvesmoja Vita Hlopova (Вита Хлопова) – laikmetīgas horeogrāfijas pētniece, Krievijas Teātra mākslas universitātes (GITIS) pasniedzēja, kuratore. Pirms diviem gadiem viņa izveidoja interneta platformu par 20. gadsimta deju No Fixed Points (www.nofixedpoints.com). Tā ir lieliska vietne, kur strukturētā un pārskatāmā veidā tiek apkopota informācija par baleta vēsturi, personībām, izrādēm. Turpat ir pieejama mobilā bibliotēka un padziļināti online kursi. Līdzīga projekta ideju būtu visnotaļ derīgi ņemt vērā un attīstīt arī Latvijas dejas teorijas telpā. Par vēl vienu palīgierīci dejas vārdnīcas papildināšanā man kļuva Arzamas.academy[1] kultūrprojekta ietvaros veidotais kurss. Laikmetīgas horeogrāfijas ābece ar uzskatāmu videokolekciju par to, kā atšķirt 20. gadsimta ikonisko horeogrāfu rokrakstus.

Vita Hlopova. foto: contextfest.com

Kritikas laboratorijā bijām 6 dalībnieki, visi, izņemot Rīgas balto vārnu,- abu galvaspilsētu teātra pētniecības studenti un viena 17 gadu veca vidusskolas absolvente, kas mūsu pulciņā bijusi ārpus jebkādas konkurences. Visi kā viens – rūdīti teatrāļi, “jauni un pārdroši”, katrs ar savu individuālu radošu rokrakstu ko slīpēt, un kritisku domu ko paust. Bija ārkārtīgi interesanti un sākumā ne tik viegli bija “ienirt” jeb orientēties Krievu teātra pasaules iekšējos kontekstos, un to atspoguļojošu mediju specifikā.

Context kritikas laboratorijas aizkulisēs. Le Monde galvenās dejas kritiķes Rozitas Buaso vieslekcija, balerīnas Dianas Višņevas saruna ar horeogrāfu Alekseju Ratmanski. Foto un kolāža: Olga Dolina

Deju kritikas “express skola” tika organizēta sekojoši: 3 dienas veltot teorijai, 4 dienas – praksei. 7 nodarbību dienas rezultējās ar 7 rakstu darbiem. Pirmajās dienās tika stāstīts, kā rakstīt, kur rakstīt, kā nerakstīt. Daudz runājām par deju kritiķa ētiku, atbilstošu teksta struktūru, par to, kā sagatavoties izrādes vērošanai, un ko pētīt pirms vai pēc noskatīšanās. Lai cik neoriģināli tas varbūt skanēs, bet rezumējošā atbilde ir vienkārša: konteksts. Nodarbību laikā neapzināti, bet bieži, arī radoši, lietojām vārdu “konteksts”. Jokojām, ka pēc festivāla beigām šim vārdam būs jāuzliek tabu. Lai nu kā, konteksta pārzināšana, pašizglītošanās un kritiķa kvantitatīvai, labākajā gadījumā, arī kvalitatīvu izrāžu skatīšanās pieredzei ir noteicoša loma. Vēl 2 nodarbības bija veltītas 20. gadsimta vadošajiem baleta virzieniem un horeogrāfiem Amerikas un Eiropas deju platformās. Tam, kā identificēt, atšķirt un atspoguļot tekstā neoclassical balley, free dance, modern dance, ausdruckstanz, post-modern dance, contemporary dance identificēt, atšķirt un atspoguļot tekstā jēdzienus.

Festivāla pēdējās dienās atļauts arī pajokot: kritikas laboratorijas kolēģes Poļinas mēmi par kritiķa ikdienu ar Vāclavu Ņižinski galvenajā lomā. Foto: Poļina Remņeva, Greta Mavica

Otrās daļas darba kārtība bija krietni intensīvāka. Vakarā izrāde, kuras sākums parasti aizkavējās vismaz par pusstundu. Pa nakti vai rīta agrumā – recenzijas rakstīšana. Pēcpusdienās – satikšanās un apspriedes, spraigas diskusijas. Pusdienām laika nebija, tāpēc barankas un tēja garšoja tik labi kā nekad iepriekš. Pēc tam – vieslekcijas, vakarā atkal izrāde. Tomēr pa vidu vēl paspēju arī ieskriet pāris muzejos un izbaudīt Maskavas pirmssvētku kņadu.

Sen nav piedzīvots tāds rakstīšanas maratons. Bet recenzijas sanāca koncentrētas, kodolīgas, ierobežotā laika dēļ vajadzēja koncentrēties tikai un vienīgi uz problēmu. Pirmās atziņas un iespaidi dažbrīd ir sulīgāki un trāpīgāki, kas var pazust labi pārdomātajos, lielajos rakstos. Katra raksta “kontekstā” bija savi uzdevumi, citi akcenti. Piemēram, rakstījām vai nu savam ideālam medijam, vai otrādi – sev “neērtajam”. Savstarpējā komunikācijā meklējām un atradām savas stiprās un vājās puses, ko mēģinājām pārvarēt. Man joprojām ir grūtības ar pāreju “no Tolstoja uz Čehovu”, bet es apzinīgi cenšos rakstīt arvien īsākos teikumos.

Ārkārtīgi vērtīga pieredze bija Francijas lielākā laikraksta Le Mondegalvenās dejas kritiķes Rozitas Buaso (Rosita Boisseau) stāsts par profesijas ikdienu. Šī lielas enerģijas apveltītā sieviete koncentrēti un aizrautīgi dalījās ar savām profesionālajām atziņām, kas iegūtas 35 gadu ilgā pieredzē. Izmantojot iespēju, konspektīvi tās pārstāstīšu arī es:

  • NĒ sliktai noskaņai. Aizmirst vārdus “patika” un “nepatika”. Skatīties izrādi BEZ aizspriedumiem. “Gudra niknuma” princips.
  • Cieni horeogrāfu un viņa darbu.
  • Pieraksti absolūti VISU, ko redzi, jūti, domā.
  • Izrādes laikā ne uz mirkli neatslābsti. Kā kritiķis, atšķirībā no parastā skatītāja, tu esi darbā.
  • Pat ja ir garlaicīgi, vismazākā detaļa spēj attīstīt ideju. Detaļa norāda uz veselo.
  • Empātija un emocionālais intelekts ir atkal modē.
  • Atrodi atslēgas horeogrāfa valodas atkodēšanai un ieliec tajā savu interpretāciju.
  • Deja ir teksts. Laikmetīgā dejā tu pats izdomā vārdus tā aprakstīšanai. Tas ir grūti, bet aizraujoši. Tiem jābūt precīziem.
  • Neaizrauties ar aprakstīšanu un pārstāstu, centies uzburt izrādes tēlu.
  • Konteksta un žanra rāmjos konstruktīvi izgaismo izrādes stiprās un vājās puses.
  • Mēģini izmantot kinestēzijas principu: skatīties izrādi ar ķermeni, projicēt dejotāju kustību uz sevi. Vērot un iegaumēt savas sajūtas.

Blociņš, zīmulis, kafija –  kritikas nedēļas maratona galvenie instrumenti

 

Horeogrāfisku iespaidu trijotne

Četros Context izrāžu vakaros piedzīvoju daudz dažādu emociju. Vienā rakstā to aptvert nebūtu iespējams, bet atsevišķas atmiņu ainas varētu uzburt atbilstošo izrāžu atmosfēru. Mani TOP 3 iespaidi augošā secībā:

 

1.Jauno horeogrāfu priekšnesumā bija saskatāma attīstības plaisa starp postpadomju teritorijas un Rietumu laikmetīgās horeogrāfijas tendencēm. Iekavēto 20. gadsimta horeogrāfijas izrāvienu nieka 25 gadu laikā atgūt šķiet ļoti grūti. Vai tas vispār ir iespējams un kādā virzienā tā attīstās? Šī ir diskusijas tēma vairākām zinātniskām konferencēm. Šā vakara recenzijas nosaukums man bija “Apbalvot nedrīkst aizmirst”. Komats jāliek, vadoties pēc skatītāja individuālās kritiskās mērauklas. Laboratorija un atvērts laukums eksperimentiem ir atslēgvārdi, kas nosaka Context Labformātu. Bez šīs pieredzes (prakses) virsotni nesasniegt. Amatnieciski (mākslinieciski gan mazāk) kvalitatīvi darbi, ar oriģinālu ideju un individuāla rokraksta “zaļiem” iedīgļiem un labu ķermeņa tehniku.

 

Context Lab jauno horeogrāfu konkursa uzvarētāja no Baltkrievijas Olga Lobovkina (Ольга Лобовкина) dejā Воздух / Gaiss. foto: contextfest.com 

2. Galā atklāšanas koncerts. Kā jau parasti, šādiem vakariem bieži raksturīga sadrumstalotība. Manā atmiņā un sirdī aizkavējušies 2 dueti. Veina MakgregoraWitness / Liecineiks: 10 minušu pas de deux kā mūžība un mirklis vienlaikus. 54 gadu vecās baleta zvaigznes Alesandras Feri (Alessandra Ferri) uzstāšanās duetā ar Germanu Korneho (Herman Cornejo) kā manifests vieda sievietes ķermeņa spējām un īpaši spēcīgām meistarības nokrāsām.

54 gadus veca itāļu prīma Alesandra Feri duetā ar Hermanu Korneho Veina Makgregora “Liecineikā”. foto: Nikolajs Krusers (Николай Круссер)

Otrs duets: atzītā beļģu horeogrāfa Sidi Larbi Čerkavī deja franču mūziķa Woodkid kompozīcijas pavadībā. “I will fall for you ir aizkustinošs attiecību sabrukuma stāsts, ko vislabāk ilustrēs šis atmosfēriski režisētais video:

 

Tomēr vairāk vēlos pastāstīt par vakara nobeigumu, kurā bija iespējams redzēt laikmetīgā baleta un klasisko elementu skaudru, efektīgu sakausējumu, ar spilgtiem akcentiem plastikā un drosmīgiem iestudējuma risinājumiem. Spāņu enfant terrible Gojo Montero (Goyo Monterro) horeogrāfiskajā rokrakstā vienlīdz spēcīgi izpaužas temperaments ar uztrenētu dejas un dramaturģisko līniju precizitāti. Kopā ar Permas nacionālā baleta dejotājiem, īpaši Context festivālam iestudēta deja Asunder” (“Gabalos”) – baletam neierastā Vāgnera un Šopēna aranžējumā ierāmēts eksistenciāls stāsts par pūļa spēku un kolektīvā ķermeņa ideju, pār-realitātes dimensiju un iluzoro trauslumu. Reibinoši ģeometriski kordebaleta kopplāni, kvartetu un duetu mozaīkas, kam seko solista un “grupējumu” pretspēles ar augstiem palēcieniem, dinamiskiem viļņveidīgiem pacēlieniem filigrānā izpildījumā un trauksmainā emociju spriegumā. Spēles, dubultnieku, atspulgu motīvi. Skatītāju ap pirkstu aptin veiklā scenogrāfiskā risinājumā ietērpts viltus fināls. Zāles atspulgs tiek projicēts skatuves dibenplāna dziļumā, dejotāji klanās, bet ne mums. Kaut kas nav kārtībā un vēlāk, jau īstajā finālā, soliste norauj proscēnijā nostiprinātu caurspīdīgu “laboratorijas” drānu. Asunder bija manis pēdējā laikā spēcīgāka baleta pieredze ar nomācošu pārdomu pēcgaršu.

Gojo Montero Asunder baleta viltus fināls. foto: Nikolajs Krusers (Николай Круссер)

Goyo Montero Asunder klips:

 

3. Mana Context atklāsme ir Štutgartes Gauthier Dance trupas horeogrāfa Marko Gekes (Marco Goecke) iestudējums Nižinskis. Tas bija ne tikai 10 ainu balets-biogrāfija par laikmeta simbolu Vāclavu Ņižinski, bet visaptverošs “mākslas vājprāta filozofisks dūriens”. Melns fons, balts skatuves grīdas kvadrāts. Scenogrāfija izceļas gaismu partitūrā, rekvizītu detaļās un sarkanajos akcentos. 1 stundu un 20 minūšu gara non-stop horeogrāfija trakoti augstā temporitmā. Sarežģīta, detalizēta un precīzi izpildīta: no pirkstu galiem līdz papēžiem, kaut arī dejā lielākoties iesaistīta tikai ķermeņa augšdaļa. Šķietami paātrinātu Šopēna un Debisī muzikālo plūdumu mēģina panākt atkārtotu, trauksmainu un asu kustību partitūras, konvulsīvas vai trīcošas, tiem pretstatā arī plūstošas roku un pirkstu līnijas.

 

Skats no baleta “Ņižinskis”. foto: Regina Brocke

Šī “kosmiskā iedvesma”, kas ir Nižinska un Djagiļeva varoņu otrais “es”, finālā noved līdz nervozai un traģiskai mānijai. Šāda horeogrāfija tiek pieteikta jau no izrādes sākuma, cita attīstības trajektorija tai nav paredzēta. Taču Marko Gekes darba paradokss ir arvien jaunas kustību kombinācijās, ko paspilgtina klasiskā baleta elementu caurviju motīvi. Te pavīd pantonīma un seju-masku ekspresivitāte, te austrumu cīņas mākslas elementi, te enerģisks plastiskums, te contraction-releace variācijas Martas Grēmas stilā, vai parafrāzes par hrestomātisko Ņižinska “Fauna” lidojumu. Iespējams, zem tik košas oriģinālas horeogrāfijas, tēlainības un hiperaktīvas dinamikas ar, iespējams, pārāk izteiktu homo-erotikas uzsvēršanu, tiek zaudēts galvenā personāža-ikonas garīgais dziļums, tā pārpasaulīgā dimensija. Tomēr Ņižinskis vairs nav tikai personvārds, tas ir simbols, kas pieder pasaules baleta kultūrai un ikvienam, kam palaimējās ar to radoši saskarties. Tādēļ arī tik daudviedīgs interpretāciju un radošo meklējumu klāsts no horeogrāfu puses.

Marko Gekes baleta Nižinskis video treileris:

 


 

 

 

[1] http://arzamas.academy/courses/50

*Olga Dolina ir kultūras žurnāliste un mākslas vēsturniece, kas savām divām mīlestībām uz kino un dizainu pievienojusi trešo – deju

Titulbilde: Context. Diana Vishneva 2017. Gaidot festivāla naglu, Gauthier Dance izrādi “Ņižinskis”. Foto: Greta Mavica

Olgas Dolinas dalību meistardarbnīcā atbalstīja Latvijas Dejas informācijas centrs ar Latvijas Republikas kultūras ministrijas noslēgtā līdzdarbības līguma ietvaros

0 likes Ārzemju pieredze , Balets , Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *