JOURNAL.DANCE.LV

November 17, 2017 at 11:16 am

“Nebijāt? Paši vainīgi!” Par izrādi “33”

“Nebijāt? Paši vainīgi!” Par izrādi “33”
Print pagePDF page

Marija Zenčenkova*

3. novembrī, apvienojot pirmizrādi ar savas dzimšanas dienas svinībām, horeogrāfe Līga Liberte prezentēja dejas cienītājiem savu jauno darbu “33”. Kā atzīmē pati māksliniece, viņas izrādes ir autobiogrāfiskas, un šis fakts neapšaubāmi arī ir iemesls, kāpēc tās ir tik spēcīgas, spilgtas, izteiksmīgas – neatdalāmas no autores. Arī “33” ir kā retrospekcija horeogrāfes dzīvē, no bērnības līdz šīm dienām. Nav obligāti jāpazīst Līga Liberte personīgi, lai ieraudzītu patieso viņu. Viņas izrādes ir viņa pati. Pēc noskatīšanas gan paliek sajūta, ka lielākā daļa skatītāju gribētu iepazīties ar horeogrāfi tuvāk, jo tā enerģētika, ar kuru viņa dalās, rezonē cilvēkos, satuvina, veido personiskas asociācijas, ver vaļā atmiņas un nekad neatstāj cilvēkus vienaldzīgus. Viņa iedvesmo.

Līga Liberte atļaujas aizvest savu pirmizrādi uz pludmales sporta klubu “Beach Arena” Ganību dambī, kādreizējo vairāku rūpnīcu rajonu. Tikpat viegli viņa atļaujas ieģērbt dejotājus “Adidas” sporta tērpos, izmantot Krievijas estrādes mūziku, pati nodejot solo fragmentu, izrādes laikā likt savām dejotājām spēlēt futbolu augstpapēžu kurpēs, kā vienīgo scenogrāfiju izmantot vairākas diskobumbas un krēslus no caurspīdīgas plastmasas.

Atļaujas, jo vienkārši var. Iespējams es, iespaidiem pārpildīta, tagad esmu izdomājusi, ka šie vārdi pieder pašai Libertei, bet mana atmiņa, godīgi skatoties man acīs, rāda šādu bildi – izrāde vēl nav sākusies, horeogrāfe stāv skatuves vidū un daļēji ar pašironiju, bet pārliecināti saka skatītājiem: “Es esmu sarīkojusi šo, jo vienkārši varu”. Neattaisnojas, bet, liekas, vairāku liecinieku priekšā atbild pati sev uz jautājumu “Priekš kam es visu šo izdomāju!?”, lai beidzot noticētu, ka ideju un sapņu lidojumi materializējušies šeit un tagad.

Šādu kliedzošu un šiku izrādi var atļauties tikai cilvēks, kurš dzīvo un darbojas mīlestības vārdā, jo, balstoties uz citiem principiem, viss uz skatuves notiekošais izskatītos pēc patmīlības akta. Libertes darbi nekad nav reklāma, cilvēku piesaiste, sava ego apmierināšana. Nav arī ekskluzīvas un mākslīgas laikmetīgās mākslas radīšana radīšanas pēc. Tie ir stāsti. Patiesi un dzīvi, visu iespējamo emociju spektru ietveroši. Horeogrāfe arī atzīmē faktu, ka vislabāk māk runāt par to, ko ir pieredzējusi pati.

Liberte stāsta par sevi caur deju, dvēselēm un ķermeņiem. Dejotāji – pastāvīgie un mainīgie – ir viņas citadele. Skaistas, talantīgas un stipras personības, kas nebaidās no savas dabas un ir gatavas rādīt dažādas tās puses ne tikai dzīvē, bet arī prožektoru gaismās. Horeogrāfija, ko veido Liberte, vienmēr ir izaicinājums, kas velk ārā no komforta zonas – galvenokārt dejotājus, bet ne tikai. Arī skatītājiem brīžiem paliek grūti elpot vai nosēdēt, vērojot uz skatuves notiekošo.

Kustību valoda, ko izmanto horeogrāfe, ir viņas pašas izveidots stils, kura pamatā ir sporta dejas, laikmetīgā deja un laikmetīgā džeza deja. Pēdējā nav tik attīstīta Latvijā, un būtu pareizi piebilst, ka Līga Liberte bija pirmā, kas ar to iepazīstināja Latvijas dejotājus un dejas cienītājus, un turpina kopt to arī šodien. Laikmetīgā džeza dejas izcelsmes vieta ir ASV, varbūt tāpēc arī Libertes darbiem ir Rietumu piegarša.

Dejotāju sagatavotību uz skatuves vienmēr nosaka izpildes tehnika, kas ietver sevī pozīciju un kustību precizitāti, un muzikalitāti, un enerģētika, kas atspoguļojas dejotāju acīs un tiek nodota skatītājam neverbāli kā vēstījums. Kad runa ir par Līgas Libertes dejas teātri, nav svarīgi, vai dejo profesionālis vai amatieris, un tas kārtējo reizi pierāda, ka robežām un stereotipiem nav vietas laikmetīgajā dejā kopumā. Māksliniece veido “pieaugušo” horeogrāfiju, cilvēkiem, kas apzinās sevi un saprot katru kustību. Zinot šo īpašību, moments, kad uz skatuves starp visām pieaugušajām dejotājām parādījās pusaudze, bija diezgan iespaidīgs un intriģējošs. Vai spēs dejot līdzi? Vai neizskatīsies pārāk jauna un it kā pieaugušās tēlā? Liekas, labāk būtu nevis salīdzināt viņu ar pārējām dalībniecēm, bet uzsvērt to, ka daudzo kustību virpulī šī meitene izstaroja un pierādīja savu mīlestību pret deju, gribas un darbaspēku.

Visa izrāde bija pilna ar pārsteigumiem, emocijām, sapņiem un kolosālu enerģijas uzlādi. Noslēgšu šo rakstu ar kādreiz no Līgas Libertes dzirdētu frāzi – “Nebijāt? Paši vainīgi!” – teiktu, protams, ar smaidu.

*Marija Zenčenkova par sevi raksta: “Es atklāju laikmetīgo deju pirms 10 gadiem, improvizējot deju zālē. Tikai tad vēl nezināju, ka tam, ko dejoju, ir īpašs nosaukums. Vēlāk aizgāju studēt laikmetīgo deju, pēc absolvēšanas turpinu attīstīties kā dejotāja un pasniedzēja ārpus izglītības iestādēm. Reizēm no ārpuses, reizēm pašā procesā, bet visus šos gadus, kopš esam pazīstamas ar laikmetīgo deju, es vēroju, kā tā mainās un attīstās pie mums, Latvijā, un pasaulē. Rakstot par deju, es apkopoju savas pārdomas, lai spētu atbildēt pati sev un citiem uz jautājumu – kāda ir laikmetīgā deja šodien.”
0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas , Skatītāji raksta
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *