JOURNAL.DANCE.LV

July 21, 2017 at 3:01 pm

Latvijas hiphops nav pelēks, bet ir Pelēkais

Latvijas hiphops nav pelēks, bet ir Pelēkais
Print pagePDF page

Inta Balode

Ar dejas izrādi “Es esmu Pelēkais” Ādažu kultūras namā 17. jūnijā noslēdzās Edmunda Veizāna deju skolas 26. sezona. “Dance.lv Žurnāls” vēlas izcelt šo notikumu, jo cilvēki runā, ka izrāde bijusi emocionāla, citāda, daudz vienotāka nekā iepriekšējie sezonas noslēguma koncerti. Dejas izrāde “Es esmu Pelēkais” tapusi pēc Imanta Ziedoņa “Pelēkās pasakas” motīviem. Izrāde ir par ikdienišķo un to, ko neievērojam, nenovērtējam, skrienot pēc košā un krāsainā. Režisorei Austrai Neimanei tas bija jau trešais uzvedums kopā ar Veizāna deju skolu, savukārt Edmunds Veizāns debitēja režijas jomā un pats darbojās kā horeogrāfs un horeogrāfu virsvadītājs 7 dejās no uzveduma 10 jaunajām horeogrāfijām. Kopumā 40 minūtes garajā izrādē skanēja tikai latviešu autoru izpildīta mūzika: “Melo-M”, “Auļi”, “Ave Sol”, “Mistah Zivs”, Marta Ritova, īpašā viese bija repa māksliniece “Viņa” jeb Zelma Jēgere. Vairāk par notikumu, skatītāju atsauksmēm un godalgotajiem dejotājiem, horeogrāfiem un skolotājiem, varat lasīt šeit.

Kārtējā nepieradināto paaudze darbībā

“Dance.lv Žurnālam”, kurš galvenokārt raksta par laikmetīgo deju, šķita interesanti pievērsties norisēm hiphopa pasaulē arī tāpēc, ka pēdējo gadu laikā Latvijā aizvien pieaug hiphopa mijiedarbība ar citiem skatuves mākslu žanriem. Spilgtākais piemērs ir pagājušā sezonā tapusī pretrunīgi vērtētā opera “Karmena”, kurā horeogrāfs Guntis Spridzāns sapulcinājis spēcīgākos un interesantākos Latvijas hiphopa dejotājus.

Ielu dejas kustības, domāšana un horeogrāfija Latvijas laikmetīgo deju ietekmē jau kopš 1999. gada, kad Latvijas Kultūras akadēmijas pirmajā Laikmetīgās dejas horeogrāfijas kursā studēt sāka arī vairāki dejotāji, kas nāca tieši no hiphopa studijām (Kristīne Borodina, Guntis Spridzāns u.c.). Arī festivālā “Laiks dejot” 2005. gadā viena no izrādēm bija hiphopa izrāde, kuras viena no veidotājām bija Maija Tjurjapina, kas šogad no Edmunda Veizāna rokām saņēma balvu “Par ¼ gadsimta ieguldījumu”. Pēc tam gandrīz uz desmit gadiem mākslas kontekstā ielas deja bija klusāka, tad atkal parādījās “Camelot crew” un Olgas Žitluhinas sadarbībā uzvedumā “Saules taka” un izrādē “Beg”. Īpašs bija arī Gunta Spridzāna un Edītes Ābeltiņas veidotais uzvedums “Riga Magic Dance” un, protams, jau minētā opera “Karmena”. Pēc šiem darbiem ir skaidrs, ka hiphops ir un var būt daudz vairāk nekā tikai sacensību deja. Tas vienmēr blakus mačiem ir pastāvējis arī citādā formā.

Lai gūtu sajūtu par to, kāds ir par Latvijas hiphopa tēti dēvētais Edmunds Veizāns, aptaujāju trīs spilgtus viņa audzēkņus: Kristīni Borodinu, Gunti Spridzānu un Maiju Tjurjapinu. Jautāju: “Ko iemācījies no Edmunda savā dejas dzīvē? Un kāpēc viņš tev patīk?”

Guntis Spridzāns: “Edmunds ielika pamatus, tieši horeogrāfiskos pamatus. Domāju, ka tas sanāca neplānoti. Iemācījos iespējas, kā var būvēt kustību, kā to variēt, izpildīt vairākos virzienos, veidot dažādas figūras. Daudzi māca kustību, bet viņiem nav ne jausmas par zīmējumu. Apguvu telpisko domāšanu, kustību sadalījumu pa līmeņiem (apakšējais, vidējais, augšējais), vispārīgajiem kustību veidiem (griešanās, pārvietošanā telpā, lēcieni). Edmunds caur savu pasniegšanas metodi iedod pamatiespējas un  principus. Ir miljons skrējiena veidu, bet tie visi ir skrējieni.

Edmunds redz kopainu. Viņš nemāca tieši kustību, bet principus – vienu kustību izvērš, izmanto dažādus akcentus un virzienus. Kustība tā pati, bet, kaut ko mazliet pamainot, tā izskatās citādi. Edmunds nemāca kustības, viņš grib, lai studentam ir sapratne par pamatlietām. Skaitļi mainās, formula nemainās. Vēlāk, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, nāca klāt bagātība, niansētākas zināšanas par tempa maiņām, pieskārieniem, spoguļa principu, impulsiem no iekšpuses utt. Bet jau 20 gadus, kad, veidojot horeogrāfiju, iestrēgstu, tad galvā izeju cauri Edmunda sistēmai, viņa ieliktajai bāzei.

Edmunda studenti veidojas tādi nepieradināti, pustraki, bet ļoti aizrautīgi. Citi pasniedzēji māca hiphopu dejot kā baletu. Uznāk, viss tik perfekti, ka garlaicīgi, dejo kā alvas zaldātiņi. Edmunds māca caur spēli, tā čomiski ieiet zālē, tur vienmēr valda dzīvīga atmosfēra. Vienlaikus viņš tehniski daudzām lietām pieiet kā arhitekts. Viņš ir ļoti strukturēts, analizē nianses. Prot izrēķināt, ko vajag, lai uzvarētu. Vienmēr rūpīgi izlasa nolikumu, saskaita punktus un zina, kurus elementus vajag pacelt uz augšu. Edmunds nav dabas bērns, viņš zina, kā jādara, kā jāsakārto, kā jāpiepulē sistēmu. Saplāno, cik laika būs spēlei, cik teorijai.

Edmunds visu laiku tik šancē. Reizēm man žēl, ka viņš tik daudz laika velta pasniegšanai, menedžmentam, sacensībām. Viņš gribēja horeografēt, mākslā ieiet, bet gadiem netiek pie tā.”

 

Maija Tjurjapina: “No Edmunda puses vienmēr esmu jutusi atbalstu. Cilvēks, uz ko es personīgi varu paļauties, uzticēties, uzdot jautājumus, uz kuriem daudzi neatbild. Strādājot kopā, visvairāk aizrauj viņa nebeidzamā pozitīvā enerģija. Mūžīgā ticība, ka viss izdosies. Edmunds ir tas, kurš mani pamanīja un deva iespēju attīstīties, strādāt dejas jomā. Esmu iemācījusies kontaktēt ar bērniem, riskēt, ticēt saviem spēkiem un nepadoties.

Man patīk, ka Edmunds cīnās par to, lai dejas joma ir profesija. Lai pasniedzējiem ir labas algas un stabilitāte. Un viņš iegulda pasniedzēju attīstībā, kas ir ļoti svarīgi.

Pašreiz pārsvarā strādāju ar maziem bērniņiem, jo mani interesē vesels, pozitīvs cilvēks, vesels gars un dotību attīstība. Edmunds ir devis pamatus horeogrāfa prasmēm un pirmās pieredzes, un daudzas pazīšanās. Arī brīvību izpausties mākslā. Arī vienmēr atvērtu zāli mēģinājumiem.”

Maija Tjurjapina saņem balvu par 1/4 gadsimta ieguldījumu

Kristīne Borodina: “Edmunds man daudz ko iemācīja un arī atbalstīja visās manās izvēlēs, sākot ar to, ka uzņēma mani savā deju studijā, kur sākās manas hip hop gaitas. Tad tas viss izauga līdz pedagoga statusam. Mācījos, kādam ir jābūt pedagogam, kā vadīt grupu. Viņš man ir devis lasīt daudz literatūras, daudz esam analizējuši dažādas situācijas ar bērniem – kā darboties, kā nolasīt informāciju, kā saprast bērnus, pusaudžus utt. Tā es tiku visur sūtīta kā labs pedagogs – uz vasaras nometnēm utt. Viņa studijā es pirmo reizi satiku Olgu Žitluhinu un, protams, ļoti iekarsu par laikmetīgo deju. Edmunds atbalstīja manu izvēli iestāties Kultūras akadēmijā. Viņa studijā es pirmo reizi satiku Andri Bukolovski un iekarsu arī par jazz funk dance. Reizēm Bukolovski aizvietoju, vadot viņa nodarbības. Esmu sēdējusi žūrijās dažādos pasākumos. Edmunds atbalstīja visas manas izvēles, kad braucu prom gan uz Koreju, gan uz kuģi. Īsāk sakot – viņš ir bijis mans padomdevējs, atbalstītājs… kā tēvs. Ja tā padomā, tad visa mana dzīve sākās no Edmunda studijas.”

 

Foto no vipi.lv. Titulbildē pa kreisi smaidošs Guntis Spridzāns

0 likes Jaunākie raksti , Laikmetīgā deja Latvijā , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *