JOURNAL.DANCE.LV

May 30, 2017 at 2:28 pm

Pievilkt vēl ciešāk. Par izrādi “Eksperiments ar apskāvienu”

Pievilkt vēl ciešāk. Par izrādi “Eksperiments ar apskāvienu”
Print pagePDF page

Ilva Lorence

Kad ārā spoži spīd saule un ejot gribas palēkties uz katra soļa, teātros kā sēnes pēc lietus parādījies bagātīgs klāsts ar deju izrādēm. Starp daudziem interesantiem projektiem pavīd arī viens darbs, kas paredzēts mazāko skatītāju auditorijai – režisores Antras Austriņas-Seņkānes “Eksperiments ar apskāvienu”. Divās nedēļas nogalēs (6., 7., 13. un 14. maijā) izrāde tika nospēlētas septiņas reizes, un jau tagad ceru, ka to rādīs vēl, lai vairāk skatītāju varētu pieredzēt šo piedzīvojumu-spēli-izrādi.

Kā min paši izrādes veidotāji, “Eksperiments ar apskāvienu” ir laikmetīgās dejas izrāde bērniem, kas plānota kā jautra rotaļa, kurā tiks pētīts, kāds ir vislabākais apskāviena veids un kā rast kontaktu vienam ar otru.

Lai izrāde izdotos, viens no priekšnoteikumiem ir piesaistīt bērna uzmanību no pašas pirmās minūtes. Nepietiek tikai ar krāšņiem kostīmiem, ķēmotām, bērnišķīgām balstiņām un “kas dārzā” iešanu, lai bērni spiegtu no sajūsmas. Diemžēl šādas ainas visbiežāk redzamas bērnu ballītēs, kur pat viena stunda animatoram ir liels izaicinājums. Mūsdienu jaunā paaudze uztver visu daudz ātrāk un straujāk arī zaudē interesi, tāpēc ir nopietni jāpiedomā, kā ar viņiem runāt un ko jaunu viņiem var parādīt. Veiksmes atslēga slēpjas cieņā pret mazajiem skatītājiem un spējā uztvert viņus kā līdzīgus. Tikko bērni saprot, ka arī viņi tiek uzklausīti un aktīvi var piedalīties izrādes veidošanā, visi stiķi un niķi tiek aizmirsti.

“Eksperiments ar apskāvienu” noris saulainā “I-Dejas mājas” zālē (dažas izrādes notika arī Kaņepes Kultūras centrā), kur esam sasēdušies lielā aplī uz zemē saliktiem spilveniem un mīkstiem paklājiņiem. Dejas, dziesmas un darbošanās notiek skatītāju veidotā apļa iekšpusē. Šāds izkārtojums izslēdz iespēju, ka kaut ko nejauši nepamanīsi vai varēsi pilnībā izolēties no notiekošā un nepiedalīties rotaļās, jo nav tādas pēdējās solu rindas, aiz kuras paslēpties un nogaidīt, līdz viss beidzas. Jau pirms izrādes sākuma dejotāji Alise Putniņa, Modris Opelts un Katrīna Albuže guļ uz grīdas, un ziņkārīgākie bērni var pieiet tuvāk un pataustīt kādu krāšņā tērpa bārksti (skaisto kostīmu māksliniece Anete Agneta Krišjanova). Tas dod tādu kā drošības sajūtu, ka viņi ir tādi paši kā mammas un tēti, nevis aktieri, kas iznāk uz augstas skatuves no samta priekškara.

Izrāde sākas ar Modra “atmošanos”, kūleņošanu pa zāli un aizraujošu triku rādīšanu, kas bērniem liek priekā noelsties. Pēc dažām minūtēm “mostas” arī Alise un sāk dziesmu: “Man kabatā dzīvo mākonis, / Ko satieku apskāvienā ciešā, / Lai noķertu tā garšu un smaržu / Un pateiktu pasaulei paldies, ka esmu.”

Dziedāšana sākas lēni un maigi, atgādinot pumpuru, kas spraucas ārā no zemes virsas. Tekstam atkārtojoties, temps kļūst straujāks un dziesmiņa iegūst čalojošu strautiņa nokrāsu. Dziesmu melodiju un tekstus izrādes komanda radījusi kopā, un var novērtēt, cik ļoti viņi izjūt katru vārdu. Nu jau dzied arī Modris un Katrīna, zāle “atdzīvojas”, un kopš šī brīža laiks it kā pazūd. Pēkšņi uzpeld bērnības atmiņas – kā rāpāmies kokos, peldējāmies upēs, ātri sadusmojāmies un tikpat ātri salabām…

Dejotājiem rotaļājoties citam ar citu un skatītājiem, izrāde ne uz mirkli nekļūst garlaicīga vai vienmuļa. 40 minūšu laikā piedzīvojam gan koncertu, gan dejas un arī spēlēšanos. Alise, Katrīna un Modris muzicēšanai izmanto pašdarinātus instrumentus, kas veidoti no virtuvē atrodamām lietām, kā stikla burciņas, metāla katliņi, kartona kastes. Caur deju un spēlēm iepazīstam pieskārienu un apskāvienu dažādo būtību. Kāpēc mēs apskaujamies? Ne jau visiem patīk, ka viņiem pieskaras, bet kā to pateikt otram tā, lai viņš neapvainotos? Kāds ir labākais apskāvienu veids? Domāju, šādus jautājumus četrgadnieki saviem vecākiem uzdod regulāri. Šī izrāde ir labākā atbilde uz viņu jautājumiem, jo ne tikai pastāsta, bet arī parāda un ļauj pašiem visu pamēģināt.

Spēles vadītāji bērnu uzmanību iegūst pakāpeniski. Sākumā ļaujot pieskarties tērpiem, kad viņi vēl guļ uz grīdas, vēlāk izmēģinot dažādus apskāvienu veidus ar saviem vecākiem un beigās jau visiem dalībniekiem veidojot lielo sviestmaizes apskāvienu, kur visi saspiežas cieši kopā. Dejotāji pilnībā ļaujas un izbauda arī dažādas smieklīgas apskāvienu idejas, ko bērni ieteic, tā ļaujot arī mazajiem izbaudīt radīšanas prieku. Tik mierīgus bērnus es vēl nebiju redzējusi – viņi vai nu skaļi smējās, jo dialogi un deju kustības bija asprātību pilnas, vai arī pilnīgā klusumā sēdēja plati atvērtām mutēm, kad tika izpildīts kāds sarežģītāks triks. Izrādes veidotāju komanda tiešām ir padomājusi gan par tematu, kas bērnus uzrunātu, gan par formu, kas izklaidē, pārsteidz un iedvesmo mazos iesaistīties.

Pēc izrādes visi dodas prom ar sasārtušiem vaigiem un platiem smaidiem. Dzirdu arī bērnu ierosinājumus vecākiem, ka turpmāk viņi apskausies ar pēdiņām. Enerģija un dažādas idejas plūst pāri malām kā katliņš, kas vārās un burbuļo. Vajag vairāk tādas deju izrādes bērniem!

Foto: Margarita Germane

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *