JOURNAL.DANCE.LV

May 22, 2017 at 10:06 am

Vai viss ir iestudēts? Par laikmetīgās dejas izrādi “Tie”

Vai viss ir iestudēts? Par laikmetīgās dejas izrādi “Tie”
Print pagePDF page

Inese Lipska*

Mūsdienu informācijas vidē, kur čum un mudž viltus ziņas, nereti nākas apdomāties, vai tas, ko redzu kādā video, gadījumā nav iestudēts. Savukārt noskatoties jaunā horeogrāfa Jāņa Putniņa maģistra diplomdarba izrādi “Tie”, galvā neona burtiem laistās jautājums – vai viss, ko redzēju, bija horeogrāfija? Vai tomēr dejotāji improvizēja neatkarīgi no izrādes autora, izdomāja kustības uz vietas, dauzījās priekā, ka beidzot var izkauties, izmīlēties, iztrakoties?

Pieļauju, ka tas ir liels kompliments horeogrāfam, ja viņa dejotāji iestudētu materiālu pasniedz tik dabiski, ka skatītājam tas brīžiem šķiet brīva kustība, nevis rūpīgi sagatavota deja. Tomēr, sasaucoties ar izrādes komunikācijā sociālajos tīklos izmantoto mirkļbirku #neticitamkoredzi, pavisam pārliecināta par to, ka tā notika šajā gadījumā, es neesmu. Lai nu kā, bet izrādes laikā ne vienu reizi vien man aizrāvās elpa (dažbrīd arī aiz bailēm), vērojot dejotājus dažādos kaujas un mīlas lēcienos, grābienos un sava vai kāda partnera ķermeņa metienos dejas laukumā. Taisnība, sen nebiju apmeklējusi nevienu dejas izrādi, tādēļ, iespējams, esmu viegli iespaidojama, bet jāatzīst, ka teju akrobātiskais un ekspresīvais dejas materiāls un izpildījums, kā arī dejotāju mijiedarbība, meistarīgi žonglējot ar savu un citu smaguma spēku, likās patiešām pārliecinoši.

Jānis Putniņš izvēlējies tēmu, kas ir savā ziņā visdabiskākā izvēle laikmetīgās dejas programmas studentam – viņš pievērsies nevis kādam atsvešinātam sižetam vai teorētiskai idejai, bet acīmredzamajam, tam, kas ir viņa tiešā tuvumā, viņa paša pieredzē. Izrāde pieteikta kā dejas studentu grupas dinamikas atainojums mācību procesā, kad veidojas pat īpaša subkultūra ar saviem iekšējiem noteikumiem, kas savu reizi tiek ievēroti, savu – pārkāpti; izrāde vēsta par spriedzi un berzi, kas ir neizbēgama, vairākiem cilvēkiem pavadot ilgāku laiku kopā. Šeit man jāveic neliela atkāpe. Pirms izrādes sākuma bija nedaudz jāuzkavējas teātra mājas “Zirgu pasts” hallē, kur pulcējās skatītāji, to vidū arī daudzi topošie un esošie dejotāji, horeogrāfi un viņu draugi. Nevarēju neievērot, cik uzkrītoši cieši šie cilvēki, viens otru satiekot, apskaujas, cik miesiski, cik nedistancēti pieskaras viens otram. Aizdomājos, cik gan viņiem jābūt tuviem, ja, būdami studiju biedri, viņi dienu no dienas vairāku gadu garumā atrodas viens otra tiešā fiziskā klātbūtnē, kur no ķermeņu sadarbības un kontakta atkarīgi viņu mācību un mākslinieciskie panākumi. Sēdēt blakus lekcijās nav tas pats, kas caur sviedriem un sāpēm iepazīt citam cita ķermeni treniņos. Un neizbēgami šajā procesā jāierauga un jāpieņem arī visas miesiskās, dzīvnieciskās cilvēku izpausmes – visu dabisko, tai skaitā agresiju un seksualitāti. Par to arī ir izrāde, un, iespējams, šis uzvedums visdziļāk uzrunās tos, kas paši mācījušies deju.

Izrāde sākas tumsā ar vienmulīgu meitenes vokalizēšanu. Pamazām pulcējas dejotāji, ataust gaisma, saglabājot melnā lakonisko dominanci skatuves noformējumā un Anetes Agnetes Krišjānovas veidotajos tērpos. Šķiet, norit gatavošanās nodarbībai. Sākums klasisks – visi nostājas aplī dejas ceļa virzienā un sāk soļot. Soļu ritms tiek izjaukts, dejotāji viens no otra pārņem kustības, ietekmējas un ietekmē. Seko līderu izvirzīšana, viņu maiņa un savstarpējā cīņa, kas noved pie sulīga un dejiski meistarīgi veidota visu klātesošo kautiņa un vēlāk arī pie mīlas orģijas ar pāris teicamiem solo numuriem, līdz visbeidzot grupa apvienojas bezvārdu dziedāšanā. Šajā mirklī likās, ka pienākušas izrādes beigas klasiskās apļa kompozīcijas tradīcijās, tomēr pārsteidzošā kārtā stāsts turpinājās ar dramaturģiski diezgan neveiklu pāreju uz noslēdzošo daļu.

Tajā no grupas atdalītā pāra pamatskolas cienīga “lēnā deja” un vēlāk priekpilna seksuālā akta uzvedums likās kā no citas operas (vai citas – nākamās? – Jāņa dejas izrādes) un, iespējams, traucēja pat pašiem dejotājiem, par ko liecināja ķiķināšana un mēģinājums kliedēt neērtības sajūtu ar saucienu publikai: “Čau, mammu!”, kas sapludināja robežu starp skatītājiem un māksliniekiem. Šī dejas daļa pati par sevi bija ļoti interesanta – naturālistiska un tajā pašā laikā nosacīta intīmā procesa horeogrāfija, kas aculieciniekiem lika gan nerātni mulst un priecāties, ka zālē valda pustumsa, gan izbaudīt nenopietno atklātību. Tomēr izrādes kopējā audeklā šī uzveduma daļa īsti neiekļāvās.

Jāuzteic horeogrāfs un režisors par mākslu sintēzes ideju, iekļaujot izrādē dziedāšanu. Lai gan dejotājiem dziedāšanas prasme nav prioritāra, tomēr muzikālākas ausis varētu vēlēties noslīpētāku izpildījumu, grupai kopā vokalizējot. Sirsnīgi naiva un smaidu raisoša bija visas grupas repa pasāža ar pantiem par to, ka “varam, ko darām, un darām, ko varam”, kā arī visu dalībnieku pēcpušu kratīšanas deja. Šāds pašironisks virstonis un studentisks rotaļīgums caurvija visu uzvedumu, atgādinot, ka nekas nav tāds, kā izskatās, un ka nevajag ne dzīvi, ne izrādes saturu uztvert pārāk nopietni.

Diemžēl jāatzīmē, ka izrādes nosaukuma “Tie” nozīme no tās skaidrojuma pasākuma informatīvajos materiālos man īsti skaidra netapa. Pieļauju, ka arī šeit jāņem talkā veselīga vieglprātība, bet nenāktu par sliktu rūpīgāks darbs pie izrādes koncepta formulēšanas un tā skaidrākas komunikācijas.

 

*Inesei Lipskai patīk daba, deja, darbs un akvareļkrāsas. Ir B kategorijas autovadītāja apliecība.

Foto no izrādes: Margarita Germane

 

 

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *