JOURNAL.DANCE.LV

May 12, 2017 at 10:47 am

Sākums, kas nekad nebeidzas. Par laikmetīgās dejas izrādi “Šūpulis”

Sākums, kas nekad nebeidzas. Par laikmetīgās dejas izrādi “Šūpulis”
Print pagePDF page

Ilva Lorence

30. aprīlī “Zirgu pastā” ar vienīgo viesizrādi Rīgā savu jaunāko laikmetīgās dejas projektu “Šūpulis” (“The Cradle”) prezentēja slovēņu horeogrāfs Gregors Lušteks. Izrādē piedalās dejotāji no piecām dažādām valstīm: Latvijas, Čehijas, Slovēnijas, Maķedonijas un Ķīnas.

“Šūpulis” ir pirmais apvienības “C-CEEC Dance Union” projekts. Izrādes aizsākums meklējams Ķīnas un Centrālās un Austrumeiropas valstu rīkotās starptautiskās vasaras dejas nometnēs, kas notika sadarbībā ar Pekinas Dejas akadēmiju. 2016. gadā horeogrāfs Gregors Lušteks no tām atlasīja sešus dejotājus, 2017. gada martā pieaicināja vēl sešus dejotājus no Pekinas Dejas akadēmijas un sāka darbu pie izrādes.

Pirms izrādes “Zirgu pasts” ir satraukuma un priecīgu gaidu pilns. Manuprāt, tik daudz skatītāju no Ķīnas tas vēl nekad nav pieredzējis. Izrādes norisi atbalsta Ķīnas vēstniecība Latvijā, un Pekinas Dejas akadēmijas studentu atbalsta pulks tiešām ir kupls. Neilgi pirms izrādes visiem skatītājiem tiek izdalīti ar lentēm pārsieti papīra vīstoklīši, kas vēsta par izrādes ideju un tās dalībniekiem. Tumši sarkanās krāsas hieroglifiem uz maigi rozā fona atgādina tādu kā mīlestības vēstuli – ne uzbāzīgu, bet no sirds un ar mīļumu rakstītu. Atritinot papīru, atklājas teksts divās valodās: angļu un ķīniešu. Blakus jau zināmai informācijai izlasāmi arī daži personīgi atmiņu uzplaiksnījumi, ar ko dalījušies izrādē iesaistītie dejotāji, un teksts dziesmai, kas tiek izpildīta izrādes beigās.

Gaismas vēl nav nodzisušas, bet deju grīda jau ir mākslinieku apdzīvota. Improvizācijas tehnikā balstītas indivīda kustības, mijiedarbojoties ar pārējiem dalībniekiem, iegūst plašākus vaibstus un atstāj vienota organisma tēlu, kas saglabājas līdz pašām izrādes beigām.

Kad gaismas nodziest, cikls sākas, dejotājiem viegli šūpojoties, iekustinot vienam otru. It kā viņi visi būtu lellītes, kas iekārtas diegos, viņu ķermeņi maigi līgojas, uzpūšot neredzamai vēja brāzmai. Neredzamais vējš, ko dzīvē varētu saukt par likteni, nepamet skatuves telpu vēl aptuveni 40 minūtes. Tālāk dejotāji etīžu veidā izspēlē dažādus notikumus no savas dzīves, tai pašā laikā neuzsverot, ka šīs epizodes būtu nozīmīgākas par citām. Kā min izrādes veidotāji, izrāde vēsta par mūsu spēju pieņemt atšķirīgo, meklējumiem pēc īpatnējā un līdzīgā. Kas sākotnēji tika ielikts jauno dejotāju šūpulī un ko viņi ieguvuši, ejot savu ceļu? Mīlestība, sāpes, piedzīvojumi, dzīvesprieks, piedošana – tie ir tikai daži no atslēgas vārdiem šīm etīdēm.

Stāsti mainās ātri, tie netiek pabeigti, pārtrūkst un atkal atsākas nejaušā secībā (vismaz es loģisku secību tur nemanīju). Pēc simultānās darbības principa vairāki stāsti tiek rādīti vienlaicīgi, un tad nu skatītājam jāizvēlas, kam pievērst uzmanību. No vienas puses, tas padara izrādes dinamiku straujāku, no otras – kopaina uz skatuves kļūst haotiskāka. Domāju, ka tāds arī bija horeogrāfa mērķis – radīt haosu, ko līdz galam nevar aptvert vai izprast, jo arī dzīvē viss plūst un mainās un daudzas lietas vienkārši nav izskaidrojamas.

Emocijas un impulsi vada šo laikmetīgās dejas izrādi. Liekas, epizodes izriet no viena skatiena vai nejauša pieskāriena. Dejotāji lieliski jūt viens otru telpā, un visi deju elementi tiek izpildīti ar vieglumu un lielu paļāvību no partneru puses. Pirmo reizi redzēju tik vienotu ansambli ar tik spēcīgu enerģijas lādiņu, kas, likās, kuru katru brīdi var uzsprāgt.

Tradicionālajā ķīniešu filozofijā aplis apzīmē enerģiju, mūžīgu kustību, kas nekad nebeidzas, bet vienmēr attīstās un pārveidojas. Apļveida kustība, pārdzimšana un pārveidošanās arī ir galvenie kustību elementi, kas virza darbību.

Visu izrādes laiku biju nemiera pilna, nejutos ērti un dusmojos uz sevi, jo nespēju izskaidrot šīs emocijas. Nākamajās dienās jau norakstīju izrādi kā sliktu, kaut īsta pamata tam nebija. Bet tikai astoņas dienas pēc izrādes noskatīšanās sāku apjaust, kas bija pie vainas manām sajūtām. Dejotāji uz skatuves bija ļoti brīvi, arī sarežģītas kombinācijas tika izpildītas ar bezrūpīgu vieglumu un plūdumu. Enerģijas apmaiņa starp dejotājiem un arī skatītājiem bija gandrīz sataustāma. Pie vainas bija skaudība, ka nespēju dzīvi uztvert tik viegli, ka nespēju brīvi ļauties plūsmai un uzticēties liktenim. Dusmas pašas lauzās ārā un nosmacēja prieku par izrādē redzēto. Šī bija pirmā reize, kad dejas izrāde mani ir tik spēcīgi iespaidojusi. Paldies radošajai komandai par to.

Publicitātes foto no pirmizrādes Ļubļanā, Exodos Festival ietvaros

0 likes Dance.lv recenzijas , Jaunākie raksti , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *