JOURNAL.DANCE.LV

April 25, 2017 at 3:48 pm

Dokumentācija ir viss jeb Triša Brauna vienmēr palīdz. Par 2014. gada pieredzi Vitebskā

Dokumentācija ir viss jeb Triša Brauna vienmēr palīdz. Par 2014. gada pieredzi Vitebskā
Print pagePDF page

Inta Balode

2017. gada 18. martā viņa aizdejoja uz citiem jumtiem un citām sienām. Lasīju nekrologus, skatījos video, atcerējos Trišas Braunas (Trisha Brown) darbu retrospekciju MoMA muzejā Ņujorkā, kur laimējās būt klāt. Te ir tikai viens no daudziem brīvi pieejamajiem video materiāliem, ko ir vērts paskatīties, lai iepazītu vai atgādinātu sev par amerikāņu horeogrāfi, kas darbojās arī Džadsona dejas teātrī, kur dzima postmodernās dejas idejas, kas vēl aizvien lielā mērā nosaka laikmetīgās dejas kursu: https://www.youtube.com/watch?v=27csx8BGN3Q. Un publikācija “New York Times”, kurā pieci mākslinieki stāsta par to, kā bijis strādāt ar Trišu Braunu – https://www.nytimes.com/2017/03/20/arts/dance/5-artists-on-working-with-trisha-brown.html.

Trišai Braunai aizejot, domāju arī par to, ko viņas darbi un idejas devušas Latvijas dejai. Un atcerējos, ka Kristīnes Brīniņas (toreiz vēl Vismanes) solo darbā “Zeir”, kas tapa LJTI producētā solo darbu cikla “Jaunie nāk” ietvaros pēc LKA absolvēšanas, Triša Brauna ir Kristīnes neredzamais palīgs, kas slēdz gaismu un skaņu un kam Kristīne prasa palīdzību. Jā, jā, Kristīne ar lielām personībām savā iztēlē sarunājas jau sen, Andris Nelsons nav pirmais.

Kad domāju par Kristīnes “Zeir”, tad Triša palīdzēja arī man. Palīdzēja atcerēties par parādu, kas stāv nenokārtots jau gandrīz trīs gadus. 2014. gada novembrī mani uzaicināja uz Vitebskas Starptautisko laikmetīgās horeogrāfijas festivālu, lai strādātu ekspertu komisijā un nolasītu lekciju par Latvijas laikmetīgo deju. Organizatori lūdza arī ieteikt māksliniekus no Latvijas, kas varētu startēt festivāla konkursā. Aicināju pieteikties tos, kuriem interesētu šāds konteksts, un rezultātā devāmies uz Baltkrieviju kopā ar Liliju Liporu, Evu Krūmiņu (toreiz Vancāni), Jāni Lāci (duets “Divi” Lilijas Liporas horeogrāfijā) un Kristīni Brīniņu (solo “Zeir”). Pēc brauciena lūdzu Kristīnei uzrakstīt komentāru par savu pieredzi. Kristīne to izdarīja, bet nezināmu apstākļu dēļ līdz šodienai viņas teksts bija palicis gaidīšanas mapē. Laiku pa laikam to pārkrāmējot, bija krūti atrast kontekstu, lai izstāstītu jau vecu stāstu. Bet, tā kā toreiz Vitebskas pieredzē vairākās situācijās Triša Brauna bija man ļoti būtiska, tagad ir labs brīdis, lai dalītos ar savu un Kristīnes pieredzi Baltkrievijas konkursā.

Lielāko daļu laika pavadīju sarunās ar Ātu Houheju (Aat Hougee) no Nīderlandes. Viņš vadīja Center for New Dance Development Arnemā (Arnhem) Nīderlandē. Viņa laikā centrs bija horeogrāfisko eksperimentu un neparastu un alternatīvu horeogrāfisku prakšu iespēju vieta. Tagad skolas nosaukums ir ArtEZ (https://www.artez.nl/en/home). Tieši Houhejs sāka Eiropu iepazīstināt ar Amerikas postmodernās dejas pionieru darbiem un idejām. Var jau būt, ka tas bija pārspīlējums, bet Āts pauda domu, ka postmodernās dejas kustība, kas ilga tikai dažus gadus, atstāja tik lielu iespaidu tieši tāpēc, ka Amerikas māksliniekiem bija iespēja doties uz Eiropu un dalīties ar savām idejām tur, citādi, iespējams, viss būtu pazudis gandrīz bez pēdām. Āts ir labos draugos ar vienu no kontaktimprovizācijas tēviem Stīvu Pakstonu (Steve Paxton). Te lasāma viņa saruna ar Pakstonu: https://movementresearch.org/publications/critical-correspondence/mrpj-11-conversations-chaos-and-order-improvisation-taken-to-the-limit-steve-paxton-in-conversation-with-aat-hougee

Āts Houhejs ir precējies ar horeogrāfi no Krievijas Olgu Ponu, un abi dzīvo Čeļabinskā. Tur, cita starpā, Āts ir iemācījies, ka nodot garderobē mēteli bez pakaramās cilpiņas ir viens no lielākajiem grēkiem. Lai palīdzētu laikmetīgās dejas kopienai pasaulē, viņš ir izveidojis interneta vietni http://www.dance-web.org/, kur atrodamas dejas trupas un mākslinieki no visas pasaules. Varbūt arī Trišas Braunas karjera un viņas mākslas izplatība būtu citāda bez Houheja eksperimentālās dejas skolas un viņa entuziasma laikmetīgās dejas atbalstā.

Āts Houhejs atgādināja arī par to, ka ikvienā lietā “dokumentācija ir viss”. Viņa piemērs bija tieši no Trišas Braunas daiļrades – slavenā fotogrāfija “Roof Piece”. Ja franču kinorežisore Babete Mangolta (Babette Mangolte) 1970. gadā nebūtu ieinteresējusies par eksperimentālo mākslu Ņujorkā un nebūtu turp pārcēlusies, tad 1973. gadā viņa nebūtu uzņēmusi šo fotogrāfiju un, lai cik revolucionārs būtu Braunas darbs, tas pazustu no vēstures.

Babetes Mangoltas fotogrāfija “Roof Piece”, kurā uzņemts Trišas Braunas darbs “Roof Piece” Ņujorkā.

 

Vēlreiz jums dejo Triša Brauna un skatās Babetes Mangoltas kameras acs:

“Dokumentācija ir viss!” atkārtoja Āts un čakli fotografēja manu lekciju par situāciju Latvijas laikmetīgajā dejā, kurā man par lielu prieku un pateicību bija arī Kristīnes Brīniņas un Evas Krūmiņas dzīvajā izpildīti fragmenti no izrādēm “Intervija ar Madonnu”, “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību”, “Solo piecpadsmit”, “Contact Gonzo”. Pēdējās fragmenti man it īpaši patika, jo tad, kad es paziņoju, ka Latvijas dejā reizēm pietrūkst radikālisma, Eva un Kristīne devās pie manis un sāka sist man pliķus. Es, protams, situ pretī.

Foto: Āts Houhejs

Citējot “Contact Gonzo”, sitām, saņēmām sitienus un mācījāmies neuztvert to personīgi. Kristīnes rīcība un izvēles Vitebskas konkursā man bija ieskats nākamajā paškontroles līmenī. Uzreiz bija skaidrs, ka “Zeir” ļoti būtiski atšķirsies no visiem konkursa darbiem, kur dominē tehniskās varēšanas demonstrēšana. Tomēr festivāla organizatori vēlējās savu publiku iepazīstināt ar viņiem ko īpaši neierastu, tāpēc akceptēja Kristīnes dalību konkursā un vēl “izlaida” viņu uz otro kārtu, kas nozīmē darba rādīšanu plašai publikai tūkstošvietīgā koncertzālē. Evas un Jāņa duetu “Abi”, ko publika noteikti uztvertu ļoti draudzīgi, žūrija nevirzīja tālāk.

Pirmajā kārtā Kristīne izvēlējās savas izrādes finālā sūtīt sveicienu visiem “īstajiem dejotājiem” un sagrieza piruetes, izpildīja batmānus un laikam vēl arī nokrita špagatā. Skatījos un smējos, un pēc tam pārrunājām ar Kristīni, ka viņa nekādi nevarēja noturēties šādā veidā nepaust attieksmi pret konkursa sportisko garu. Vēlāk atkal tērzēju ar Ātu, un viņš teica, ka viņam ļoti patika Kristīnes solo, bet kas tās par beigām? Tur tik labi derētu kādi Trišas Braunas principi, īpaši tāpēc, ka viņa ir Kristīnes virtuālā asistente. Lūdzu, lai Āts parunā ar Kristīni – viņai tikšanās ar cilvēku, kas pazīst Trišu, būs īpašs notikums. Zinu, ka viņi labi parunāja.

Skats no Kristīnes Brīniņas (Vismanes) izrādes “Zeir”. Foto: Vladimirs Lupovskojs

Ir konkursa otrā kārta – zāle pilna, tūkstotis acu pāris piekalts jauno talantu parādei uz skatuves. Pašās beigās tiek pieteikta Kristīne, dodot skatītājiem iespēju pirms tam iet projām, jo šis būs ļoti eksperimentāli. Kristīne sāk. Un jau visai drīz Vitebskas koncertzāles publika, kas visu vakaru bija vai nu vienbalsīgi uzgavilējusi vai pieklājīgi aplaudējusi, pēkšņi salūst pa sastāvdaļām. Sākas īsta demokrātija – daļa iet ārā, daļā smejas un aplaudē no priekiem, citi sačukstas, dažiem, kas dodas projām, Kristīne vēl paspēj pajautāt: “Kāpēc jūs ejat projām?” Sēžu un priecājos par Kristīnes drosmi un pārliecību, lai gan pieļauju, ka varētu būt arī dūša papēžos. Ar nepacietību gaidu finālu. Latviešu nometnē jau pirms tam bijām izjokojušies par visādiem variantiem, ieskaitot to, ka Eva un Jānis varētu uzrasties fonā uz velosipēda. Varbūt man nav taisnība, bet varu iedomāties, cik liels varētu būt kārdinājums izrādi beigt tāpat kā dienu iepriekš, parādot visiem – “es māku dejot tikpat labi un varbūt pat labāk, bet mani tas ne tik ļoti interesē”. Nekā nebija, Kristīne izdara mākslinieces izvēli – tā vietā, lai varbūt pat pierautu kājās visus daudzos palikušos skatītāju simtus, viņa izpilda pāris kustības Trišas Braunas nepretenciozajā un maigajā manierē. Āts ir priecīgs, es arī. Domāju, ka arī Triša Brauna būtu priecīga.

Dodamies mājās. Pēc laika Kristīne savā e-pastā saņem viņai piešķirtā diploma fotogrāfiju: “Par radošu drosmi”. Par to gan naudas prēmiju nepiešķir. Laikam pat ne pasta izdevumiem. Tas nekas.

Kopš tās dienas Vitebskā, kad Kristīne izvēlējās Trišu, nevis trikus un ovācijas, es viņu cienu vēl vairāk. Tāpēc man ir liels kauns, ka par spīti tam, ka bieži mudinu māksliniekus rakstīt, lai viņi iegūtu balsi arī teksta formā, Kristīnes atsūtīto toreiz aizmirsu. Labi, ka Triša Brauna atkal nāca talkā. Viņas aiziešana ir labs laiks parevidēt vēstules, atmiņas un pārdomas.

Jūsu uzmanībai agrāk nepublicēts unikāls materiāls no 2014. gada novembra! Ekskluzīvi no Vitebskas! Jo DOKUMENTĀCIJA IR VISS!

 

BALTKRIEVIJAS TRIPS (raksts tapis 2015. gada sākumā)

Kristīne Brīniņa (toreiz vēl Vismane)

Kopā ar Intu Balodi, Evu Vancāni, Liliju Liporu un Jāni Lāci devāmies pārstāvēt Latviju Vitebskas 17. Starptautiskā laikmetīgās horeogrāfijas festivāla konkursā. Neliegšos, no festivāla dalībnieku izrādēm saņēmu nelielu kultūršoku. Ar katru priekšnesumu aizvien dziļāk un dziļāk iegrimu krēslā, esot nomākta ar jautājumu: “Kāpēc kaut kas tāds uz skatuves notiek?” Tas, ka tur tā dēvētā laikmetīgā deja pārsvarā nav laikmetīgā deja, bet gan drīzāk modernā deja, ir vēl saprotams. Baltkrievija ir iekavējusies attīstībā. Bet kādēļ izrādē ir nepieciešami vismaz deviņi špagati minūtē? Kāpēc ir tik pašmērķīgi jāizmanto deja, rekvizīti, sevi, un kādēļ saturiski tik tukšas izrādes? Vērojot dejotāju trenētos ķermeņus, kas izpildīja tehniski ļoti sarežģītus elementus, biju sašutusi par to, kas notika uz skatuves. Neatradu nekādu pamatojumu, kā vārdā viņi to dara! Lai parādītu, ko spēj? Bet deja nav sports, pat ja tā tiek izpildīta konkursa ietvaros, kur ir iespēja nopelnīt kādus 5000 ASV dolārus (neatceros precīzi, kāds bija tas cipars). Šie ir jautājumi, ar kuriem tika nodarbināts mans prāts. Ne jau visus priekšnesumus es ierakstīju pie kategorijas “Ak, jel!”, bet vairākums bija smagas nopūtas vērts.

Uz festivālu devos atbalstīt savējos. Inta bija viens no ekspertiem, kas vērtēja izrādes, un, tā kā viņa gribēja sev ceļam kompāniju, tad pieteicos līdzi es un Lilijas duets “Abi”. Pa lielām šaibām nebija mērķis konkursā uzvarēt. Vairāk devos joka pēc, pirmo reizi pabūt Baltkrievijā, iepazīt jaunas takas. Godīgi sakot, rezultātā sajutu, ka esmu misijas braucienā. To es saku bez iedomības un pretenzijas, ka es nu tagad būtu lielā māksliniece, kas zina, “kā vajag”. Tā nu gadījās, ka ar savu izrādi biju tieši īstajā laikā, īstajā vietā. Tā kā konkursa formāts bija 20 minūšu priekšnesums, nolēmu rādīt izrādi “Zeir”. Nezinu, cik no jums ir redzējuši šo izrādi, bet festivālā esošās programmas kontekstā tā trāpīja naglai uz galvas. “Zeir” ir izrāde par horeogrāfiskajiem meklējumiem, kurā ar vieglu humoru un sarkasmu es uzdodu jautājumus par dejas jēgu un saturu. Nezināju, kā to uztvers, jo lielāko daļu skatītāju rindu aizņēma paši dalībnieki. Aktīvas dejas izrādē ir maz. Daudz tieša teksta, daudz vienkāršības, sarunas ar skatītājiem. Jau iztēlojos, kāds zālē izrādes laikā varētu būt kapa klusums. Bet, par pārsteigumu man, izrādi uztvēra ar humoru un ovācijām. Pirmo reizi pieredzēju to, ka pēc priekšnesuma ar mani nāk taisīt selfijus un pateicībā cieši spiež man roku. Tiku finālā. Rezultātā ieguvu jaunus draugus un ekspertu speciālo diplomu par “radošu drosmi”! Viens no ekspertiem ar humoru sacīja, ka uzskata mani par festivāla uzvarētāju, bet, ja es šajā festivālā saņemtu galveno balvu, tad, ņemot vērā festivāla saturu, tas man būtu aizvainojums. Jebkurā gadījumā, festivāla rezultāti bija ļoti godīgi, un galvenās balvas ieguva mani favorīti.

Nevainīgs brauciens izvērtās par veselu pieredzes bagātu piedzīvojumu. Paldies, Inta, ka paķēri līdzi! Un, paldies, “Zvaigžņu akas” kompaškai, kas bija varen jauka!

 

Titulbilde:  foto Marc Ginot, no  www.trishabrowncompany.org

0 likes Dancepunkc
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *