JOURNAL.DANCE.LV

February 20, 2017 at 3:38 pm

Kā dejot šodien? Saruna ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu

Kā dejot šodien? Saruna ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu
Print pagePDF page

Inta Balode

Rīt un piektdien Ģertrūdes ielas teātrī būs skatāma Kristīnes Brīniņas monoizrāde “I’m a Really Shy Person”, kura tapusi, iedvesmojieties no diriģenta Andra Nelsona personības. Kristīne sāka veidot izrādi vēl pirms Andris Nelsons saņēma savu pirmo “Grammy” balvu. To, vai pie kādas nominācijas un varbūt arī balvas tiks arī Kristīne, zināsim vasarā. Gaidot iespēju vēlreiz noskatīties izrādi, kuru augustā redzēju koncertzālē “Lielais dzintars” festivāla “Jauna deja jaunā vietā” ietvaros, jautāju, kā Kristīnei klājas, kā iet dejai Latvijā, kāda ir dzīve mežā, kas ir kautrība un ķermeņa diriģēšana. Tiem, kuriem jau ir skaidrs priekšstats par to, kāda ir laikmetīgā deja, Kristīne atgādina, ka, visticamāk, viņi ir redzējuši ļoti maz.

Inta Balode: -Kā tev pašreiz iet? Kāds noskaņojums dejas klimata un situācijas jomā?

Kristīne Brīniņa: -Man iet dažādi. Iekšējs nemiers un smaguma sajūta par visu kopumā. Mani nomoka jautājumi, ko es varētu darīt vairāk un labāk. Es dejoju, pasniedzu kustību, nodarbībās cenšos pievērst uzmanību cilvēku savstarpējām attiecībām un attieksmei pašiem pret sevi. Secināju, ka mana kustības filozofija aizvien vairāk sevī ietver to, kā tikt galā ar krīzes situāciju, kā palikt stipram, neatkarīgam, drosmīgam un kā cienīt un rūpēties citam par citu. Esmu nobijusies no tā, kas globāli pasaulē notiek, un meklēju drošību dejā. Tagadējie notikumi – ekoloģija, kara situācijas, cilvēku savstarpējās attiecības, manas attiecības, šī laika prasības, likumi un noteikumi – tas viss mani mulsina un satrauc. Mani nodarbina jautājums par to, kā dejot šodien? Kā es varu savos darbos atbildēt šim laikam?

Par kopējo dejas klimata noskaņojumu un situāciju – man liekas, ka dejas joma Latvijā vēljoprojām ir ļoti, ļoti pasīva. Horeogrāfi, kādēļ mēs neveidojam izrādes? Ko mēs gaidām? Ko mēs darām, lai sabiedrībai rastos pilnīgāks iespaids par laikmetīgo deju un tās nozīmi?

-Kādas ir būtiskākās pārmaiņas (ja ir) tavās attiecībās ar deju, kustību, telpas un laika sajūtu, kopš esi kļuvusi par Cīravas mežu iedzīvotāju?

-Pārmaiņas ir mežonīgas. Esot mežā, es nejūtu laiku. Agrajā stundā gar logu nebrauc mašīnas, atgādinot par darba dienas sākumu. Nav bara, kuram skriet līdzi, un vairs nav sajūtas, ka ir jāskrien un jādara, lai rastos piederība dzīvei un dzīvošanai. Esot mežā, vārdu “darīšana” nomainīja “ieguldīšana”. Un ieguldīšana notiek caur kustību – malkas atnešana, augu laistīšana, stādīšana, attālumu pārvarēšana, lai būtu silti, lai būtu veselīgi un garšīgi, lai būtu draugi, lai būtu notikumi, lai būtu. Un to, cik daudz un ko tieši ieguldīt, es varu pārdomāti nolemt pati. Dzīvojot Cīravā, ir vēlme piedāvāt izpratni par kustību un atvest dažādus dejas žanrus Cīravas un Aizputes novada iedzīvotājiem, ko pamazām arī izdodas realizēt.

-Domājot par izrādes “Es esmu ļoti kautrīgs cilvēks” nosaukumu, gribu jautāt, kā tu saproti un sajūti kautrīgumu? Kas tas ir par zvēru un kādu lomu tas spēlē tavā mākslinieces darbā?

-Kautrīgums ir tāda sajūta, kurā jūtos necila, nepietiekama un bailīga. Man tā ir neērtības sajūta par savu klātbūtni, ko bieži vien papildina vēlme būt neredzamai. Tas, kas šo zvēru pārspēj, ir aizraušanās. Tiklīdz aizraujos, es aizmirstos, un tajā brīdī vairs neesmu kautrīgs cilvēks. Es ļoti mīlu skatuves mākslu, deju un kustību. Tā mani virza tālāk.

-Kāpēc nosaukums primāri tomēr ir angliski? Vai tā centies kaut kādā veidā īpaši uzsvērt starptautisko dimensiju? Kā redzi teju vai ikviena mūsdienu mākslinieka dzīvi starptautiskā un vietējā telpā?

-Jā, angliskajam nosaukumam iemesls ir starptautiskā dimensija, kurā atrodas Andris Nelsons. Intervija, no kuras pamatā veidoju darbu, bija angļu valodā. Andra izteikums par sevi “I am a really shy person” ir tik precīzs atspoguļojums šai cilvēciskajai pretrunai, antiloģikai starp to, kā sevi redzam, un to, kā sevi izpaužam, ka paliku pie tā. Latviešu valodā šim pašam apgalvojumam nav īstās garšas un asuma.

Par mūsdienu mākslinieku starptautiskā vai vietējā telpā man grūti atbildēt. Sadarbojoties ar ārzemju horeogrāfiem un apmeklējot starptautiskos festivālus, man ir radies priekšstats, ka citās valstīs dejas mākslinieki ir drosmīgāki, aktīvāki un ar lielāku sparu cīnās par sev svarīgām vērtībām. Un caur šo spēcīgo sajūtu viņi sevi attīsta dažādās plaknēs ar lielāku jaudu, kas atspoguļojas viņu darbos un to atstātajā iespaidā uz skatītājiem un sabiedrības procesiem. Latvijā jūtama izteikta pasivitāte.

– Visu laiku domāju par Andra Nelsona vārda komerciālo aspektu. Atzīšos, ka tad, kad uzzināju, ka viņš kļuvis par tavas iedvesmas un izpētes avotu jaunajai izrādei, nodomāju, ka nu gan ir baigais publicitātes triks! Vai esi par to domājusi? Vai jūti, ka tas kaut kā maina darba uztveri, cilvēku reakciju?

-Jā, dejas kolēģi un draugi man arī izteica aizdomas par komerciālu triku. Protams, es rēķinājos, ka tieši tā to varētu uztvert. Bet neuzskatīju, ka iespējamībai būt pārprastai vajadzētu kļūt par iemeslu, lai es atteiktos no savas vēlmes veidot izrādi. Vispār šīs aizdomas, ka es izmantoju cita cilvēka panākumus, lai gūtu popularitāti, ir diezgan aizvainojošas. Tas nozīmē, ka darba tapšanas pamatā ir izlikšanās un manipulācija. Un tas viss reklāmas dēļ? Ko dod reklāma horeogrāfam Latvijā?…

Dzīve ir ar sakritībām un saslēgumiem bagāta. Tas to padara aizraujošu. Iemesls, kādēļ uzgāju interviju ar Nelsonu bija pavisam ikdienišķs. Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina skolā pasniedzu kustību mākslu. Mācību gada tēma bija mūzika un māksla. Man radās doma uzdod audzēkņiem izpētīt un apgūt diriģentu kustības (uzdevuma rezultāts). Studējot diriģentus, uzgāju interviju ar Andri. Noklausījos to un jutos aizkustināta. Neilgu laiku pēc tam Kaspars Lielgalvis no mākslas centra “Totaldobže” piedāvāja iespēju uzstāties ar kādu jaundarbu. Man bija skaidrs, ka vēlos izveidot skici, par pamatu ņemot šo interviju. Divās nedēļās tapa darbs procesā. Tas guva labas atsauksmes, un tas mani motivēja darbu turpināt. Paralēli maniem radošajiem notikumiem Nelsons guva karjeras panākumus. Priecājos par viņu, bet priekš manis tam nebija nozīmes, jo, kā jau minu izrādes aprakstā, stāsts nav par karjeras panākumiem, bet par cilvēka spēju neatkarīgi no kāpumiem un kritumiem būt ar atvērtu sirdi. Tas ir aspekts, kas mani mudināja veidot izrādi. Ticu, ka nejaušību nav un tikai ar satraukumu vēroju, kas notiks tālāk. Lai kā arī būtu, domāju, ka Andra Nelsona vārda klātesamība nekādā veidā neietekmē auditorijas skaitu un mana vārda popularitāti, un tas arī nav bijis mērķis. Arī darba uztveri tas neietekmē. Galu galā darbs ir par cilvēku savstarpējo mijiedarbību, kur diriģents un orķestris ir līdzība, kuru es aptvēru, klausoties Nelsonā.

Meklēt komerciālas atsauces mākslinieciskajā darbībā ir nepareizi un nevajadzīgi, jo šajā žanrā Latvijā komercija nepastāv, horeogrāfs nevar Latvijā izdzīvot, veidojot savas izrādes, tāpēc arī aprēķinam nav nozīmes.

-Vēl domāju par to, kas īsti tev bija svarīgāks, veidojot šo izrādi: personības harizma, spēks, paradoksāls publiskuma un pat pompa un vienkāršības apvienojums vai drīzāk diriģenta ķermenis kā instruments, diriģents kā dejotājs, kurš iekustina telpu un skaņu?

-Man svarīgākie bija četri aspekti. Pirmais – atspoguļot cilvēka pazemību, pateicību un mīlestību pret to, ko viņš dara. Otrais. Ar Andra Nelsona ķermeņa valodu un izteiktajām domām dalīties tajā, kādēļ nodarbojos ar savu profesiju, kā arī atveidot paralēles starp diriģēšanu un deju. Šajā gadījumā uzsvars ir uz kustības rašanās iemesliem, nevis ārišķīgu formu. Trešais. Atveidot diriģenta un orķestra mijiedarbību kā līdzību attiecībām starp cilvēku un sabiedrību. Izrādē tas tiek pasniegts vairāk kā “Es un skatītājs”. Ceturtais. Pievērst uzmanību diriģēšanas mistiskajai un neizskaidrojamajai dabai. Atšķirībā no horeogrāfijas diriģenta kustība nav fiksēta un iepriekš iestudēta. Tā rodas spontāni uz vietas. Un pats mistiskākais ir tas, kā orķestris šo neverbālo valodu spēj nolasīt.

-Vasarā runājām par to, ka reizēm cīnies ar to, ka vēlies visu kontrolēt, izrēķināt, izplānot un neizdodas ļauties arī savai devai iracionālā. Tas dod taviem darbiem acīmredzamu kvalitāti un tiekšanos uz perfekciju. Bet tas reizēm rada pārāk racionālu iespaidu. Vasara bija diezgan sen, ko tagad vari par šo teikt.

-Pēc akadēmijas beigšanas tā bija mana izvēle – tiekties uz racionālāku un konkrētāku pasniegšanas formu. Ir pagājuši seši gadi un tas savā veidā ir izveidojies kā mans rokraksts. Citas izpausmes iespējas netiek atslēgtas vai ignorētas. Tāpat ir vēlme būt abstraktai un brīvai. Tiesa tas prasa savu daļu piepūles. Domāju, ka dzīve mežā būs atstājusi iespaidu uz maniem turpmākajiem darbiem. To – kādu tieši – varēšu redzēt nākamā darba ietvaros. Es ļaujos notikumiem un situācijām vadīt mani.

– Ko tu vēl gribētu pateikt pirms gaidāmajām “Es esmu kautrīgs cilvēks” izrādēm?

-Es gribētu, lai skatītāji nāktu uz izrādi bez gaidām. Lai nemeklē atsauces uz citām laikmetīgās dejas izrādēm. To saku, jo Latvijā diemžēl ir izveidojies konkrēts priekšstats par laikmetīgo deju, kas ir maldinošs. Laikmetīgās dejas valoda ir ārkārtīgi daudzveidīga, to veido katra horeogrāfa individuāla interese un meklējumi kustībā. Es aicinu skatītājus izrādē nemeklēt dejas formas, kas atbilst ierastiem priekšstatiem par to, kas ir deja. Mani interesē dejas forma, kas sevī ietver ikdienas kustības, kas tiek abstrahētas vai deformētas, lai panāktu vajadzīgo vēstījuma formu.

Esiet atvērti, pirms izrādes izslēdziet savus mobilos telefonus un patīkamu skatīšanos!

0 likes Jaunākie raksti , Laikmetīgā deja Latvijā , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *