JOURNAL.DANCE.LV

November 28, 2016 at 9:22 am

Viedokļi par izrādi “Viņa dejo”

Viedokļi par izrādi “Viņa dejo”
Print pagePDF page

Redaktores Intas Balodes piebilde: “Bija grūti, tāpēc šis raksts nāk tik vēlu. No vienas puses, izrāde “Viņa dejo” (pirmizrāde 2016. gada 8. oktobrī), kurā pati piedalos. No otras puses, “Dance.lv Žurnāls”, kurā pati rakstu vai aicinu citus rakstīt recenzijas par jauniestudējumiem. Apzinīgi cenšamies, lai kāds raksts top par katru dejas pirmizrādi. Pēdējā gada laikā tas ne vienmēr ir izdevies – laikam jau rakstīt par deju nav viegli, ja autorus ir tik grūti pierunāt, arī samaksa nav nekāda dižā. Turklāt 2016. gads vēl izrādījās tāds, kurā cilvēki zog, zog ne pa jokam, tā nu palikām pavisam bez eiro. Bet ir brīvprātīgie entuziasti, kas neļauj mirt, līdz atkal varam celties. Paldies Ilzei Zīriņai, Ditai Jonītei, Maijai Uzulai-Petrovskai, Sintijai Siliņai, Lindai Krūmiņai, Ilvai Lorencei, Martai Oplucānei, Elenai Angelovai, Dārtai Ceriņai, Ievai Bērziņai!

Šādos apstākļos nebija dūšas kādam prasīt, lai raksta tieši par izrādi “Viņa dejo” – tāds kā interešu konflikts, turklāt nevaru samaksāt. Tomēr miera nebija, jo gribas taču zināt, ko cilvēki domā, ko jūt, ko uztver. Tāpēc metām kaunu pie malas un kopā ar scenogrāfi Kristu Briģi pajautājām dažiem saviem draugiem, lai bilst pāris vārdu par pieredzi. Vēl padomāju, ka varbūt dejas maģistrantūras studentēm varētu būt motivācija un interese uzrakstīt. Tiku arī pie divu horeogrāfu viedokļiem. Priecājos. Paldies Agnesei Bordjukovai un Agatei Bankavai! Paldies Gunai, Ditai, Inesei, Žannai, Gintai.”

Guna orientējas mežā un ir projektēšanas skolotāja

Varētu pat teikt, ka no dejas neko daudz saprast te nevarēja, bet tad tie būtu meli. Jo vairāk tika izdejots, jo skaidrāka kļuva kustība un tās pamatojums. Vieglā, pacilājošā veidā, pat gūstot atsaucību no skatītājiem ar viņu līdzdalību, tika šķetināta stāsta jēga. Patīkami, ka procesā varēja iegūt arī nelielu ieskatu zinātniskajā darbā par laikmetīgo deju, kā arī uzzināt izrādes stāsta pirmsākumus. Pozitīvās izrādes izjūtas pastiprināja fakts, ka šāds pasākums ir unikāls. Paldies, dodu piecus cepumus no pieciem!

Agnese Bordjukova ir dejotāja un horeogrāfe

Zināt gribošā daba

Par izrādi  “Viņa dejo” vēlētos teikt: godīgs darbs, uz vietas notiekošs pētījums par skatītāju uztveri.  Darbā ir redzamas izpētei raksturīgās iezīmes. Autores vada skaidra interese, izvēlētie izteiksmes līdzekļi ir pamatoti un atbilstoši uzdotā jautājuma vajadzībai.  Tiek izmantotas dažādas metodes, kas liecina par pētījuma klātbūtni:  skatītāju viedokļa aptauja, dažādu vienību salīdzināšana, kustību materiāla neskaitāmās variācijas – dejojot to klusumā, uzdodot jautājumus par to, raksturojot to verbāli, mainot vizuālo telpu vai atmosfēru, mainot muzikālo pavadījumu, mainot izpildītāju skaitu u. c.

Process notiek konkrētajā mirklī. Protams, tas ir iepriekš sagatavots, bet, vērojot šo izrādi, rodas sajūta, ka skatītāju klātbūtne ietekmē veidu, kā tas tiek nodots publikai. Sarunas forma, kura ne vienmēr ir verbāla, autorēm ir svarīga, to var pamanīt uzreiz.  Ir interese noskaidrot, kā redzētais tiek uztverts. Kā tiek uztverta kustība, priekšnesuma ideja, “jaunā” – “vecā” attiecības, verbālas un ķermeņa valodas attiecības. Man personīgi īpaši simpātiska šķiet atklātība, kādā viss uz skatuves notiekošais tiek darīts. Var just, ka visām izvēlētajām darbībām ir pamatots nolūks. Autores un vienlaicīgi arī izpildītājas nesimulē savu interesi, saruna ar skatītāju veidojas tieša. Atgriezeniskā saite no publikā sēdošajiem tiek saņemta diezgan drīz. Izrādes sākumā katram tiek izdalīta papīra lapa un zīmulis. Sākumā domāju, ka uz tās varēšu zīmēt savas izjūtas vai asociācijas, bet pēc pirmās Santas Grīnfeldes dejas tehniķa balss (Dainis Sumišķis) no “augšas” aicina skatītājus uzrakstīt, ko katrs ir uztvēris tikko kā redzētajā fragmentā. Ja pareizi atceros, pirmajās izrādes minūtēs šī pati balss arī paskaidroja, kam domāta lapa un ka atgriezeniskā saite no skatītājiem būs vēlama. Izvēlētais paņēmiens atklāj nodomu, kas palīdz vairāk koncentrēties uz izpētes jautājumu, kā arī iesaista izrādes darbībā tehnisko cilvēku, ko lielākoties izrādēs neviens nepamana. Komunikācija sākas – balss, ko runāt aicinājušas autores,  pastāsta, ka šajā izrādē tiek pētīta kustība un ikviens viedoklis ir svarīgs. Tas palīdzēs veidotājām tālākajā procesā. Šis moments parāda, ka pētāmais jautājums dāmas patiešām interesē un šī izrāde varētu būt arī kāda lielāka izpētes procesa daļa vai posms. Domājot par līdzību ar dzīvi, kurā nav beigu punkta, izrāde “Viņa dejo” šķiet godīga tieši šī apstākļa dēl. To laikam papildina arī zināt gribošā daba – jautāt un meklēt atbildes. Abas darbības ir aktīvas un ir dzīva procesa sastāvdaļas. Tieša skatītāju iesaiste notiek arī vēlāk, kad pēc Santas izpildīta dejas materiāla, Inta Balode aicina visus, kurus interesē pieredzēt šo fragmentu kustībā, pievienoties dejotājai uz skatuves. Publikas atsaucība mani pārsteidza, bet domāju, ka tā bija vien loģiska atbilde uz godīgo komunikāciju pirms tam.

Dzīvā procesa sajūtu rada arī scenogrāfe Krista Briģe. Viņas veidotā telpa ir dinamiska, mainīga. Tā arī top uz vietas, izmantojot tādas vizuālās piefiksēšanas metodes kā fotokamera un video, epizodes no izrādes tiek iemūžinātas un vēlāk izrādē izmantotas jau citā kontekstā. Radoša pieeja materiālam, arīdzan izpētes raksturs, mēģinot saprast elementu nozīmi, variējot to kombinēšanas iespējas.

Izrādē netrūkst asprātīgu mirkļu. Tās veidotājām noteikti ir spēja pasmieties gan pašām par sevi, gan par apkārt valdošo lietu kārtību, kā arī ieraudzīt tajā svaigas nianses. Viena no tādām bija epizode, kurā Inta savu analītisko pētījumu par jaunā un vecā attiecībām pamato un vizualizē ar mammas jaunības dienu fotogrāfijām. Personīgi varu teikt, ka šī spēles un aizrautības klātbūtne, mani kā skatītāju pietuvina izpildītāja vēstījumam. Interese, ar kādu es vēroju uz skatuves notiekošo, ir patiesa un  klātesoša.

_____________________________

vina-dejo2

 Žanna studē krievu filoloģiju

Izrādes laikā man bija gods ne tikai skatīties, apzināt un baudīt, bet arī aktīvi piedalīties tās atmiņu krājuma veidošanā – fotografējot. Fotogrāfijas jau liecina par lielāko daļu no tā, ko esmu uztvērusi, bet, izmantojot verbālus līdzekļus, mēģināšu izteikt kaut ko vēl. “Viņa dejo” mani iedvesmoja, uzmundrināja un arī pārsteidza. Jāsaka uzreiz, ka neesmu nekāds modernās dejas speciālists un pēdējā laikā ne visai bieži gāju uz dejas izrādēm, no šī fakta nāk būtiska mana pārsteiguma daļa: pirmkārt, par to, ka izrāde piedāvāja ne tikai dejot, bet arī runāt, zīmēt, fotografēt, ņirgt, jautāt, atbildēt, pārkrāmēt un uzstāties vienā telpas un laika dimensijā. Otrkārt, izrādes laikā skatītajam tika piedāvāts ne tikai visu agrāk minēto darīt un visādi piedalīties aktīvā veidā, bet arī ļoti vieglā un vienkāršā formā pārdomāt kaut ko būtisku un nopietnu: it ka viss ir skaidrs un neko jaunu mēs neatklāsim, bet tomēr… Tas “tomēr” iedvesmoja visvairāk: mums patīk, ka ir fināls, bet labāk, ja tas ir atklāts; mūs pārliecina, ja kāds mums izskaidro, bet vairāk, ja viņš vienkārši palīdz, motivē; labi, ka var pasmieties, bet ja aiz smiekliem nāk kaut kas vēl un paliek pēc tam, tad ir vēl interesantāk.

__________________________

Inese darbojas poligrāfijas nozarē

Drosmīgs un personisks vēstījums caur humora prizmu. Ar sarkasma palīdzību tiek pateikts svarīgais. Interaktīvi no paša sākuma līdz beigām. Man šķiet, šoreiz priekšplānā izvirzās “prezentācija”, nevis deja un kustība.

______________________________

Agate Bankava ir dejotāja un horeogrāfe

2016.gads, 8.oktobris, laiks aptuveni 19.00.

Trīs sievietes meklē kustības nozīmi – “Viņa dejo”.

Ko es uztvēru ar acīm

Trīs sievietes melnā. Kustību, kas atkārtojās. Tumšu telpu. Gaismu. Ekrānu. Papīru. Datoru. Zīmuli. Šķēres. Dūmus. Segu. Elektronisko cigareti. Pidžamu.

Ko es uztvēru ar prātu

Trīs sievietes. Viena treniņtērpā, kas varētu būt domāts gan vingrošanai, gan dejai, gan sportam. Otra skolnieciskā uniformā, šo vizuālo tēlu paspilgtina arī viņas kautrīgais runas stils. Trešā vidusskolas audzinātāja, mācību daļas pārzine, šo vizuālo tēlu paspilgtina konkrēta runa, kas pasākuma gaitā kļūst par virzītājpunktu.

Kustība vienmēr eksistē telpā, bet mēs nekad to neredzam. Vistiešāk kustas runas aparāts, vismaz manam prātam tā liek domāt. Visabstraktāk kustas ķermenis, lai gan vizuāli tas ir visredzamākais. Saprotu, kad dzirdu, bet ne, kad redzu? Kur zudusi maņa redzēt lietas, bez verbāla skaidrojuma, vai tāda maņa maz eksistē?

Kopsavilkums

Par kuru kustības nozīmi runāt – vai tikai to, kas dejā, vai kustību dzīvē? Kustība dzīvē pārāk plašs temats, dejā – vienkāršāk. Šķietami vienkāršāk, beigās sanāk sarežģītāk, drošāk teikt, ka nav nozīmes, tad visi priecīgi, visi visu saprot. Tik mākslinieks nav laimīgs, viņš atkal netiek uztverts nopietni, un naudu arī viņam negrib dot.

____________________________

Ginta ir no Pārdaugavas un brauc ar moci

Es jau uz vietas minēju, ka grūti komentēt jo biju redzējusi daļiņu no tapšanas, par ko jutos īpaši priviliģēta, bet tas traucēja izbaudīt izrādi kā vienotu darbu. Es skatījos un domāju par to, kur nez ir Intas brālis, vai viņš skatās? Un kā jūs uztraucaties vai neuztraucaties. Domāju par to, kā tas ir strādāt komandā un kādas dzīvē ir jūsu savstarpējās attiecības. Es pievienojos gan Gunas, gan Ditas teiktajam. Nedaudz baidījos, vai nebūs slikti, jo pēc Facebook ierakstiem likās, ka jums tur gatavošanās procesā notiek baigās mākslas mokas. Bet bija gluži pretēji, viss saslēdzās un salikās pa vietām. Man šķiet, ka to vajadzētu atkārtot. Bet jau nopratu, ka jūs laikam uz to netiecaties. Tad paldies par iespēju būt klāt un to redzēt. Man ļoti patīk Inta un es skatījos uz viņu un domāju par to, cik jauki, ka esam pazīstamas. Mana pieredze laikam sanāca tāda personiskāka.

________________________________

Dita ir vides māksliniece un strādā par butafori

Kad process ir rezultāts.

Vienmēr, vērojot jebkuru izrādi, mans prāts lielākoties ir nodarbināts, nevis ar rezultāta baudīšanu, bet ar domām par to, kā tas viss, ko redzu, ir tapis. Galvā tiek inscenēti neskaitāmi scenāriji par tapšanas procesu, sākot ar ideju – līdz rezultātam. Kā notiek mēģinājumi, kāds ir mākslinieku domāšanas process, mijiedarbība. Taču parasti tas viss paliek vien manā iztēlē un viss, ko es gūstu, ir vien rezultāts. Jā, vēl neviena izrāde mani nebija aplaimojusi ar šīm, man svarīgajām, procesa detaļām. Paldies! Par to, vai kustības nozīme tika atrasta, nekomentēšu. Galvenais, ka meklēt ir labi. Varu uzteikt ieturēto vienkāršību, baudāmo atklātību un multimediālos pārsteigumus.

 

Foto: Krista Briģe

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *