JOURNAL.DANCE.LV

March 29, 2016 at 9:46 am

Horhe Kresis: “Mēs visi esam šeit, lai mainītu pasauli.”

Horhe Kresis: “Mēs visi esam šeit, lai mainītu pasauli.”
Print pagePDF page

Ilva Lorence

No 22. līdz 27. februārim Latvijā ar meistarklasēm viesojās Horhe Kresis (Jorge Crecis) – horeogrāfs no Londonas. Starp meistarklasēm tomēr atrodas laiks sarunai par deju, dzīvi un vienkārši būšanu šeit un tagad. Iekārtojamies uz mīkstā dīvāniņa “Zirgu pastā”, sasmaidāmies. Jūtos mazliet neveikli: kladīte vienā rokā, diktofons – otrā, nezinu, kā iesākt sarunu. Pirmais klusumu pārtrauc Horhe, vaicājot man, kā jūtos pēc pirmdienas deju nodarbības. Man acis iemirdzas priekā, atceroties pirmdien piedzīvoto, sāku ekspresīvi mētāties ar dažādiem iespaidiem, un tālākais jau aizrit vienā elpas vilcienā. Ar viņu sarunāties ir viegli, kaut abi brīžam nespējam atrast īstos izteicienus angļu valodā. Saruna noris pacilātā noskaņojumā un smejot.

Horhem ir bakalaura grāds Sporta zinātnē, un studijas, fokusējoties uz Laikmetīgo deju, viņš turpinājis maģistrantūrā Madridē. Šobrīd Horhe Londonas Goldsmitas universitātē raksta doktora disertāciju par modernāko metodoloģiju pielietojumu apmācībās un atdarināšanā, ļaujot dejotājiem sasniegt augstāko apziņas stāvokli. No 2008. gada līdz 2012. gadam Horhe pasniedzis lekcijas Londonas Laikmetīgās dejas skolā un kā vieslektors pabijis dažādās pasaules universitātēs. 2012. gadā viņš izveidoja savu kompāniju SQx (somoSQuien eXperience), kas balstās uz sporta un dejas kustības modeļu sintēzi.

Ilva Lorence: -Lasīju, ka esi strādājis vairākās vietās pasaulē, piemēram, Barselonā, Briselē, Londonā u. c. Vai Tev ir kāda mīļākā vieta?

Horhe Kresis: -Mana mīļākā vieta ir tā, kur es atrodos tajā brīdī. Man ir labākais darbs pasaulē – es meklēju un radu skaistumu. Tas nav par to, kur es varu būt un cik es varu nopelnīt. Es radu skaistumu. Cilvēki piedzīvo vēl nebijušu pieredzi, un līdz ar to arī es gūstu vēl nepieredzētas emocijas.

– Tu lasīji lekcijas Londonas Laikmetīgās dejas skolā The Place. Vai tu dod priekšroku lekciju lasīšanai vai dejas nodarbībām studijā?

-Tas, ko tu redzēji iepriekšējā dienā, un tas, ko tu redzēji šodien. (Pirmdienā piedalījos deju nodarbībā ar profesionāļiem un ceturtdien pavēroju nodarbību ar Kultūras akadēmijas studentiem – I. L.) Vai tu redzēji kādu atšķirību? Lasīt lekcijas vai vadīt dejas stundas man ir viens un tas pats. Kad esmu klasē, studentiem stāstu par savu pētījumu un to, kam es ticu dejā. Tā ir sava veida lekcija, bet es to parādu caur ķermeni. Būtībā līdzīgs ir mans dzīves mērķis.

Un mans dzīves mērķis ir dot cilvēkiem pieredzi, kas viņus iedvesmo, liek viņiem kļūt labākiem. Ar iedvesmošanu es domāju – radīt idejas viņu prātos. Tas ir tāpat kā, kad tu dzirdi tiešām labu dziesmu, un tā dod tev enerģiju izdarīt vēl lielākas lietas. Tas ir tas, ko es daru. Es iedvesmoju viņus iegūt no dzīves tikai to vislabāko gan attiecībās ar cilvēkiem, gan priekšnesumos, gan citos viņu dzīves darbos. Un to man patīk darīt! Nav svarīgi, ko tu tajā brīdī dari – vai vadi lekciju, zvani kādam, dzer kafiju ar draugu, tu tam nododies pilnībā.

-Kas tev ir deja?

-Deja man ir veids, kā iepazīt savu ķermeni, sasniegt pilnību. Cilvēki mācās vēsturi, mācās medicīnu, skatās filmas, klausās lekcijas, atver cilvēkus (uzšķērž tos)… Bet mums visiem ir kaut kas kopīgs, un tas ir ķermenis. Nav svarīgi, vai tu esi skolotājs vai ārsts. Tādēļ deja man ir visdziļākā un visizsmalcinātākā pieeja cilvēka ķermeņa izzināšanai. Deja ir starp ķermeni un prātu, un tas nav tikai prāts VAI ķermenis, tas ir ķermeņprāts. Tādēļ dejojot tu attīsti sevi ar vistiešākā rīka palīdzību, kas ir tavs ķermenis.

– Vai tu vari iedomāties savu dzīvi bez dejas?

-Manuprāt, tas nav iespējams. Ar to es gribu teikt – pat ja es neizmantotu dejas kustības, es varu iedomāties cita veida kustības un metodes, kā būt saistītam ar cilvēkiem. Deja man ir tikai iegansts darīt ko tādu, kas attīsta mani un citus. Es varētu nodarboties ar dārzkopību, labot motociklus, gatavot ēst – pilnībā nododoties tam. Veicot šīs aktivitātes ar pilnu apziņu, tās tāpat kā dejošana attīsta cilvēku.

– Vai vari pastāstīt kaut ko par savu Latvijā pavadīto laiku?

-Es to izbaudu.

-Vai ir sanācis redzēt, baudīt kaut ko no kultūras?

-Īsti nav bijis laika, jo visu laiku ir nodarbības gan ar profesionāļiem, gan ar LKA studentiem un ir jāraksta pētījums.

– Vai tev garšo Latvijas ēdiens?

-Jā, tas ir gards.

-Vai esi ievērojis kādas atšķirības starp studentiem Rīgā un Londonā?

-Neesmu šeit strādājis tik ilgi, lai varētu par to pilnībā spriest. Šeit visi ir ļoti apņēmīgi. Tas ir kaut kas tāds, pie kā es nemaz neesmu pieradis. Gan profesionāļi pirmdien un otrdien, gan tagad akadēmijas studenti – viss darbs, ko šie cilvēki dara, ir fantastisks. Šie cilvēki ir gatavi uzreiz strādāt, paņemt zināšanas, un tas ir iespaidīgi, neticami. Protams, arī apkārtne ietekmē  cilvēkus, bet šeit viņi ir atnākuši strādāt, un var just, ka tā ir viņu prioritāte.

-Dejas nodarbībās vēroju, kā studenti mācās no tevis un tajā pašā laikā izbauda procesu. Viņi mācās no tevis, un tu vari mācīties no viņiem.

-Parasti, kad es klasei ko mācu, es piedalos, es dejoju kopā ar visiem gandrīz visu nodarbību.

Šeit, liekas, man ir tūkstošreiz vairāk enerģijas, jo šie cilvēki man daudz dod atpakaļ. Tas ir kaut kas, ko esmu pamanījis šajā valstī – es dodu daudz, bet arī atpakaļ es saņemu daudz. Es jūtos daudz pilnāks ar enerģiju. Tāpēc paldies par to! Es ticu, ka cilvēki šeit dara vienreizīgu darbu. Un tas ir darbs, kuru jāturpina atbalstīt. Kā Karīna [Lapšina], Olga [Žitluhina] un citi no akadēmijas – viņus vajag atbalstīt.

– Kā tev liekas, ko tu vari iemācīt šajās sešās dienās un ko viņi var iegūt tik īsā laikā?

-Man gribētos domāt, ka tik īsā laikā viss, ko varu izdarīt, ir iesēt viņos mazu sēkliņu. Dejotājs ir kā dārznieks, es tikai iesēju sēklu, tālāk viss ir atkarīgs no viņiem: vai tie augu laistīs ar ūdeni, mēslos, ļaus tam uzplaukt. Un ir jau dažādi tie augi, ko tu vari izaudzēt vienā personā – tā ir kā ziedu buķete, tur jau nav tikai rozes. Tur ir rozes, lilijas, margrietiņas, visādas šķirnes. Man patīk domāt – kad es eju uz klasi kaut ko iesēt, mana sēkliņa ir spēja sajust tagadnes klātbūtni, sajust sevi tajā brīdī un vietā. Es cenšos piekļūt šai tagadnes sajūtai, izjūtot savu ķermeni, katru tā kustību. Un tas ir mans pētīšanas objekts, jo visi par to runā, bet nav izstrādāta sistematizēta metodoloģija, lai to varētu mācīt. Kad es tagad ar tevi runāju, es esmu tikai šeit un nedomāju par neko citu, jo, ja es negribētu ar tevi runāt, tad jau es būtu kur citur.

-Kāds būtu Tavs novēlējums citiem?

-Lai pasaulē būtu miers. (Pasmejas.) Lai cilvēki darītu to, kas viņiem sagādā prieku, lai tie palīdz cits citam un atbalsta cits citu.

Studentiem es novēlu, lai nākamajos divos trijos gados viņi izzina sevi, savu spēku, savas stiprās puses, kas dara viņus laimīgus, un apzinās savu augstāko punktu. Piepilda savu potenciālu. Vai tu zini, ko nozīmē vārds “realize“? Tas nozīmē apzināties, saprast un īstenot savu mērķi.

– Pēdējā laikā savā ikdienā esmu ieviesusi dažādas pārmaiņas. Un es jūtos enerģiskāka, dzīvespriecīgāka, gribu dienā paveikt daudz vairāk nekā iepriekš.

-Apsveicu, tu sper pirmos soļus. Manuprāt, mēs visi esam šeit, lai mainītu pasauli, bet mēs to varam izdarīt tikai palēnām, pa vienam, sākumā mainot sevi, nevis cenšoties uztiept cilvēku grupām savu viedokli.

Uz atvadām Horhe iesaka ielūkoties viņa mājaslapā, kur ir visa aktuālā informācija, kā arī sekot līdzi sociālajos tīklos Twitter  un Facebook. Horhes moto ir: “Pieredze var beigties acumirklī. Pasaulē nekas nemainās, bet kaut kas mainās tajos, kuri izdzīvo pieredzi. Un tā galu galā pēc tā visa kaut kas varētu būt mainījies.” Un patiesi – sešas dienas, piepildītas ar meistarklasēm, ir aizskrējušas nemanot. Prātā paliek doma, ko Horhe teica pirmajā nodarbībā: “Tas ir jauns sākums.” Katra diena ir jauna iespēja, jauns sākums, it īpaši, ja blakus ir tik enerģijas pārpilns iedvesmas avots kā Horhe Kresis.

Foto: Sin Popena

 

0 likes Ārzemju pieredze
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *