JOURNAL.DANCE.LV

March 16, 2016 at 3:52 pm

-Vai saprotams, ka ir saprotams, ka ir saprotams? -Ko? Nē!*

-Vai saprotams, ka ir saprotams, ka ir saprotams?  -Ko? Nē!*
Print pagePDF page

Anna Zvaigzne**

Runāšu par problēmu, kas man sagādā problēmu, no kuras tālāk var, vajag un gribas runāt arī par visām citām problēmām. Runāšu par laikmetīgās dejas dramaturģijas dramatiskajām attiecībām ar klasisko dramaturģiju un tās izpratni.

Kas vispār ir dramaturģija un kā to var paskaidrot – ar šiem diviem jautājumiem laikam jāsāk. Vārds dramaturģija cēlies no grieķu vārda dramatourgia, kas tulkojumā nozīmē “darbība”. Skaidrojot vārdu “darbība”, jāpiemin, ka jau pats vārds ietver problēmu – cik man nācies novērot, apzināta darbība notiek tad, kad kaut ko vajag. Kaut ko parasti vajag, kad ir kaut kāda problēma. Es nerunāju par fizioloģiskām darbībām, refleksiem, automātiskām, neapzinātām kustībām, bet par iepriekš paredzētām un izdomātām darbībām, kas nepieciešamas kādas problēmas atrisināšanai. Jā, esmu slinka – visbiežāk kaut ko daru tikai tad, kad jūtos slikti. Mentāli vai fiziski, vai vēl nez kā. Bet “kustēties” sāku tad, kad kaut kas man sāk traucēt dzīvot. Tad, lai tiktu skaidrībā ar šo problēmu, kas man traucē dzīvot, tā pieprasa par to domāt. Domāšana pieprasa darīt. Darīšana pieprasa darboties, bet darbojoties vajadzētu nonākt līdz kaut kādam problēmas atrisinājumam. Vai ilūzijai, ka tā atrisināta.

j-zitluhins_15-ne-mogu

Apvienības “Dejas anatomija” izrāde “Es esmu dialogs”. Problēmu risina Agnese Bordjukova, foto: Jurijs Žitluhins***

Darbība – tā ir kustība, bet ne tikai ārēja kustība. Darbība ir iekšējās darbības un ārējās darbības nepārtrauktas mijiedarbošanās summa. Teātrī, iestudētā darbā, izrādē, kura tiek spēlēta, darbība izpaužas kā krasi atšķirīgas attiecības starp dažādiem lielumiem. Parasti šie lielumi ir cilvēki. Lai būtu interesantāk, tās ir diezgan saspīlētas, sūdīgas attiecības starp konkrētiem cilvēkiem, kuras ar dialogu palīdzību, tātad valodu (šeit runāju par runāto valodu), šodien, te un tagad ir jāatrisina, vai arī – nav ko! – jāmirst nost. Tieši tik dramatiski. Taču, abstrahējoties no šādas dramaturģijas interpretācijas, esmu diezgan pārliecināta, ka dramaturģija ir visur, jo arī darbība ir visur. Dramaturģija ir attiecības. Jau minēju –  jo saspīlētākas attiecības, jo vairāk problēmu, kas jāatrisina, jo vairāk darbības notiek. Jo interesantāka dzīve. Diemžēl arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka vārds “dramaturģija” ir ieguvis pārāk šauru tā nozīmes interpretāciju. Bieži nākas dzirdēt, ka dramaturģija kā disciplīna tiek interpretēta (brīžiem pat nicinošā izteiksmē) kā “konstrukcija”,“aprēķins”. Tik tiešām, pārāk aprēķināta konstrukcija var atņemt dramaturģiskam darbam jebkādas mākslinieciska darba pazīmes, noēst rakstnieka subjektīvo pasaules izjūtu, sāpi, prieku, utt. Bet tikai gadījumā, ja tā tiešām dramaturģiju uzskata par aprēķinātu konstrukciju. Šāda domāšana vārdu “dramaturģija” un tam piemeklēto nozīmi padara bez maz vai par tādu visu citu substanču uzsūcēju aprijēju (krievu valodā labs vārds tam, ko es mēģinu pateikt, ir ‘‘пожиратель’’). Kaut gan īstenībā jau vārds ne pie kā nav vainīgs. Dažādas šī vārda interpretācijas un nozīmes gan. Uz šo dažādo interpretāciju pamata izveidojas ļoti dramatiskas attiecības laikmetīgās un klasiskās dramaturģijas kopdzīvē. Tas veicina nesarunāšanos, kas, savukārt, apbēdina… Tomēr mēģināšu šo sāpīgo jautājumu apskatīt, par pamatu ņemot tās zināšanas, kuras esmu ieguvusi, studējot dramaturģiju.

zitluhins_27-tupaja

Izrāde “Es esmu dialogs”. Nesarunājas Monta Vandere un Agnese Bordjukova, foto: Jurijs Žitluhins

Pirmā problēma – vārda ”dramaturģija” dažādās nozīmju interpretācijas teātra mākslā un laikmetīgajā dejā

Klasiskajā dramaturģijas izpratnē notiek tā – ir kāds P (-rotagonists), kuram kaut ko ļoti, ļoti vajag. Bet P pretim ir kāds A (-ntagonists), kuram arī ļoti, ļoti kaut ko vajag. A un P abiem vajag vienu un to pašu kaut ko, kā iegūšana arī atkarīga no abu divu sadarbības, kura, ja notiek, nozīmē viena – A vai P – uzvaru un automātiski – otra zaudējumu. Ātrākai sava mērķa sasniegšanai parasti tiek iesaistītas trešās personas, nereti tā ir kāda sabiedrības daļa, šad tad – kāda valsts. Proti, klasiskajā dramaturģijā tiek risināts kāds ļoti smags un sāpīgs konflikts. Dažādas problēmas saduras, radot vienāda (apokaliptiska) lieluma pretspēkus, kuri viens uz otru iedarbojas ar milzīgu spēku, radot pārpasaulīgai katastrofai līdzīgu situāciju, kura kaut kādā veidā tomēr ir jāatrisina. Notiek spraiga darbība, līdz kamēr kāds uzvar. (Arī ja ārējā darbība ir rimta un mierīga, iekšā notiek eksistenciāla cīņa, jo klasiskajā dramaturģijā ir jāatrisina problēma.) Parasti risināšana notiek konkrētā laika intervālā (24 stundas, trīs dienas, nedēļā, gads utt.), vietā un telpā. Dramaturģiskā darba beigās iespējama skatītāja, klausītāja, lasītāja, domātāja katarse. (Šī vārda nemedicīniskajā nozīmē.)

zitluhins_10-horosho

Izrāde “Es esmu dialogs”. Viena uz otru iedarbojas Agnese Bordjukova un Monta Vandere, foto: Jurijs Žitluhins

Laikmetīgās dejas izrādē viens vai vairāki cilvēki kaut ko uz skatuves dara. Parasti izpilda kaut kādas kustības, dejo, mijiedarbojas ar to pašu kaut ko. Tātad tur notiek darbība. Tātad tur ir klātesoša dramaturģija. Tātad šajās izrādēs tam, kas ir uz skatuves, arī vajag to pašu kaut ko. Šādā gadījumā iznāk, ka visas manis redzētās laikmetīgās dejas izrādes ir dramaturģiskas. Protams, ņemot vērā to, ka deja un runātā valoda ir dažādas valodas izpausmes, ne vienmēr laikmetīgās dejas izrādē iespējams skaidri saprast to, ka A kaut ko grib no P, jo, cik man nācies redzēt, dejā cenšas izvairīties no runātā vārda, lai tas nekļūst par darbību paskaidrojošu elementu. Vai arī saprast to, vai izrādē ir A un P. Plašākā vārda “dramaturģija” nozīmē – šīm izrādēm taču ir kaut kāda struktūra. Notiek darbība. Dejotāja smadzenes strādā, viņš domā, viņš rāda, viņš dejo. Viņš sarunājas ar mani caur savu ķermeni. Tātad dramaturģija ir. Tātad,ir arī problēma. Dejotājs kaut ko grib pateikt. Ja negribētu, tad netaisītu izrādi. Ja cilvēkam nav svarīgi kaut ko pateikt/panākt, izdarīt – viņš parasti nekustas un nepūlas, lai to izdarītu, viņš gulšņā.

3_dances of the lost

Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādes “Zūdības dejas” tapšana Krimā. Gulšņā Ramona Galkina, foto: Valērijs Oļehno, Andris Kačanovskis vai Olga Žitluhina

Dejotāja kustību nepārtrauktība dažādās horeogrāfijās taču arī ir dramaturģija. Diemžēl dažādo šī vārda interpretāciju dēļ, kā arī nepilnīgas izpratnes par to, kas ir laikmetīgas dejas dramaturģija un kā man to uztvert, ļoti bieži gadījies nolasīt darbību, kas vērsta uz dejotāja iekšējo pasauli, kura, šķiet, negrib vai nav gatava komunicēt ar citiem. Mani parasti tāda sajūta pārņem, ja es neieraugu problēmu, par kuru dejotājs grib man pastāstīt. Dejotājam galvā kaut kas notiek, bet, es taču arī te esmu, es arī gribu piedalīties. Mani neaicina piedalīties. Šķiet, ka kaut kas sāk šķobīties, jo es egoistiski gaidu, kad mani aicinās– just, domāt, salīdzināt, bet nesagaidu. Vērojot ārēju darbību, ja netiek dota informācija, kas mani kacina, tracina, ieinteresē vienalga kādā veidā, ar kustēšanos (kas šā iemesla pēc var sākt izskatīties kā tikai smuka kustēšanās ) vien ir par maz. Ja ārējā forma iekšēji itin kā spriegam stāvoklim nav sakārtota, tad “pieslēgties” tam ir gandrīz neiespējami. Es līdz galam netieku klāt tam, ko man grib pateikt, es nepiedalos problēmas risināšanā, un tā kļūst par problēmu. Tas notiek tad, kad man kā skatītājam nav dots pietiekami ilgs laiks, lai apjēgtu, kur es atrodos, kam man būs jāseko. Nav pamests āķis, uz kura uzdurties.

Stundas-fotoSigitaPaulaCeplevica-2

Izrāde “Stundas” Dirty Deal Teatro. Uz āķa uzdūrusies Evita Birule, foto: Dirty Deal Teatro

Lasot un analizējot lugas, nākas secināt, ka pirmā aina bieži vien norāda, par ko būs stāsts. Tā iezīmē potenciālo problēmu un liek man sekot līdzi, jo tiek iekustināti mani domāšanas un analizēšanas procesi. Domāju, ka pirmā aina ( ja vien apzināti nav darīts pretēji), darbība, kustība vienmēr ir vērsta uz to, lai kaut kā uzrunātu klātesošos. Tikai – kā? Un – vai iznāks? Vai es sapratīšos ar dejotāju? Vai jutīšu, ka viņš grib, ka es te esmu? Vai veidosies saruna? Ne vienmēr. Bet būtu taču labi. Vai tam (man, viņam) traucē dažādas vārda “dramaturģija” interpretācijas? Dažādi domāšanas veidi, kuriem savā starpā ir jāsadraudzējas, nevis katram jāturpina iet savu ceļu. Es uzskatu – tas vien, ka es eju uz laikmetīgās dejas izrādi, ir mēģinājums pieslēgties un saprast (vai vismaz mēģināt saprast). Tieši tāpat arī horeogrāfam – viņš veido izrādi, grib būt kopā ar skatītāju. Nevis performanci, nevis atklātu diskusiju, nevis debates, dzimšanas dienas balli vai vēl nezin ko, bet laikmetīgās dejas izrādi. Atslēgas vārds – “izrāde”. Tātad tas ir kaut kas, kas ir iepriekš iestudēts, par ko dejotājs iepriekš ir domājis, ne tikai kā-smukāk-pacelt-kāju līmenī, kas ir svarīgi, bet arī kāda-jēga-tam-kas-tiek-darīts līmenī. Tātad tas ir aicinājums satikties, būt kopā, piedzīvot izrādi, kaut ko domāt. Var gadīties tā, ka iespējams gūt estētisku baudījumu, kas labas mūzikas, kustību, izkoptas gaumes, skaistu cilvēku apvienojumā izraisa katarsi. Bet gaume paredz arī to, ka gaumes mēdz būt dažādas. Kas vienam skaista, augstu pacelta kāja, tas otram… Kad man paliek garlaicīgi, pār mani sāk valdīt mans nejaukais raksturs. Iestājas aizkaitinājums. Un kāda tad tur vairs var būt māksla, ja tas stulbais krēsls, nepareizais lampu izkārtojums, blakus esošā cilvēka neciešamā elpošana – laiks sāk vilkties, es sāku uzvilkties.

tumsais mezs_melnais zirgs

Izrāde “Tumšais mežs, melnais zirgs” Dailes teātra dāmistabā. Smukāk-paceļ-kāju Hetera Olsone un Džozefs Polsons, foto: Jurijs Žitluhins

Otrā problēma – Laika izpratne izrādē un laikmetīgās dejas izrādē

Ja no iepriekš uzrakstītā var nonākt pie secinājuma, ka laikmetīgās dejas izrāde ir darbība, un darbība tā pati dramaturģija vien ir, pieņemot, ka darbība sevī ietver arī problēmu, tad jārunā par vēl vienu ļoti svarīgu aspektu, bez kura izrādē nevar iztikt, proti, tas ir laiks. Dramaturģija ir laika māksla. Tātad dramaturģija nevar notikt vienalga kādā laikā, vienalga kādā vietā, bet gan ļoti konkrētā, atpazīstamā, saprotamā laikā un ļoti konkrētā vietā. Pie tam – laika nogrieznī. Tāpat kā izrāde, jo ir taču iestudēta. Izrādes laiks ir ierobežots. Izrāde ir kaut kāds veselums. Veselums ir kaut kas tāds, kam ir sākums, vidus un beigas. Kaut kas no viena punkta virzās uz otru. Pa vidu kaut kas notiek, parasti saistīts ar punktu, no kura viss sākās, un tas iet uz punktu, ar ko viss beigsies. Viss veselums ir izrāde. Šāda ir klasiskās dramaturģijas laika izpratne. Protams, 20. gs. avangarda kustības mēģinājušas pierādīt laika neviennozīmīgumu (un dažos gadījumos tām arī pilnībā izdodas dekonstruēt laika vienības nozīmi dramaturģiskos darbos). Tāda, piemēram, bija absurda dramaturģija. Tomēr šķiet, ka šobrīd, kad viss ar Laika palīdzību ir tik nenormāli izrēķināms uz priekšu, cilvēks ir kļuvis ļoti atkarīgs no pašizveidotām un par normu pieņemtām laika barjerām, kā, piemēram, darba laiks, dedlaini, utt. Bet tad atkal – laiks ir tas, kas piešķir jebkam jēgu, jo manas iespējas uz šīs planētas tomēr nosaka un ierobežo konkrēts laika nogrieznis.

krima2 145

Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādes “Zūdības dejas” tapšana Krimā. Laiks ir tas, kas piešķir jēgu, foto: Valērijs Oļehno, Andris Kačanovskis vai Olga Žitluhina

Ja skatāmies uz laikmetīgās dejas izrādi, tad arī tai būtu jābūt kaut kam iepriekš iestudētam, kas tiek man kā skatītajām rādīts, lai es domātu un sajustu, man kā dramaturgam dots, lai es varētu analizēt. Kaut kas, ko horeogrāfs var pastāstīt. Uz izrādi atnākot, es rēķinos, ka šīs izrādes laiks būs ierobežots. Bet laikmetīgās dejas izrādēs, kuras esmu redzējusi, ne vienmēr, bet bieži vien ir sajūta, ka viss redzētais varēja būt un visticamāk bija tikai kādas izrādes gabals, kas ielikts kaut kādā laika nogrieznī, spiests tur būt un tikpat sadistiski no šī laika nogriežņa tiek izņemts. Dejotāji paklanās, atskan aplausi un viss. Ja arī man nevajag, lai viss ir saprotams, jo gribas arī padomāt, tad tomēr virzienu, kādā padomāt, dodiet! Arī tad, ja mana līdzi atnestā bagāža liek man apšaubīt, piekasīties un izbesīties, es pamatos esmu labdabīgs skatītājs, jo tā vietā, lai darītu kaut ko citu, es esmu atnākusi uz izrādi, lai kaut ko atklātu. Kaut ko, kas nav mans riebīgais raksturs vai neērtais krēsls. Es gribu, lai mani uzrunā. Un, lai uzrunātu, ir jābūt kaut kam, ko gribas pārraidīt ļoti, ļoti un šodien. Un tam ir maz laika. Izrādes, idejas, tēmas problēma netiek atklāta, jo, ja jebkas var notikt jebkur, tad…

DSC_0120

Fragments no Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādes “Velosipēds” Daugavgrīvas cietoksnī. Virzienu, kādā padomāt dod Dmitrijs Gaitjukevičs, Ramona Galkina, Valērijs Oļehno, Ilze Zīriņa un Andris Kačanovskis. Foto: Jurijs Žitluhins

Trešā problēma – laikmetīgās dejas un konceptuālas idejas draudzība jeb idejas dramaturģija

Laikmetīgās dejas, tāpat kā jebkuras citas mākslas, impulss var būt jebkas. Piemēram, tā var būt garāmgājēja acu mirkšķināšana, kas uzvedina autoru uz ideju taisīt izrādi vai rakstīt lugu par to, ka laiks ir izdomājums. Un tādā gadījumā, kāpēc iekļauties kaut kādos konkrētos rāmjos un dzīvoties no punkta uz punktu? Ja laika nav, tad jēgas steigties arī nav, jo beigu arī nav. Tad var darīt jebko. Bet, ja tiek runāts par jebko, tad arī tas jebkas nevar būt vienkāršs jebkas, ir jākonkretizē. Klasiskajā dramaturģijas interpretācijā uzstādījums ir jāattaisno, tieši tā paša iemelsa dēļ, ka notiek taču saruna ar autoru, skatītāju, aktieriem, pasauli galu galā. Laikmetīgās dejas izrādē, ņemot par galveno aktieri dejotāja ķermeni, ar tā palīdzību stāstot par to, ka, piemēram, laika vai telpas nav, vajag kaut kā to pastāstīt arī citiem. Un atkal – ir jānotiek sarunai. Cilvēks ir būtne, kurai vajag saprast. Pie tam potenciāls ķermeņa valodai ir daudz lielāks nekā, piemēram, izrunātam vārdam, jo, runājot bez vārdiem, tiek kairināti un atslēgti daudzi citi cilvēka uztveres kanāli, tas ir jāprot izmantot. Arī tad, ja laikmetīgās dejas izrāde ir par to, ka nevajag vienmēr visu saprast, vai – visu saprast ir kaitīgāk nekā smēķēt. Protams, ne visu, bet kaut mazdrusciņ… Lai saprastu ideju, tā ir jānoformulē – jo vienkāršāk, jo labāk. Jo tā ir garantija tam, ka ideja potenciāli uzrunās lielāku cilvēku auditoriju. Paplašinot tās interpretācijas iespējas. Un tas nenozīmē, ka esam stulbi, vai neizglītoti, tas nozīmē, ka katram cilvēkam ir citādāka uztvere. Tomēr ir tādas noklusētas lietas, kas uztveramas puslīdz vienādi visiem cilvēkiem. Līdz ar to, iespējams, pamatos ideja jāmēģina noformulēt, sekojot šiem noteikumiem.

zitluhins_12-ooo

Izrāde “Es esmu dialogs”. Jo vienkāršāk, jo labāk – Agnese Bordjukova un Monta Vandere, foto: Jurijs Žitluhins

Ceturtā problēma – iespējami skaistais risinājums – stāsts kā abu dramaturģiju draudzīgo attiecību pamatnosacījums

Stāsts ir cilvēka domāšanas, sevis un pasaules izziņas rīks. Tas ir saprotamā veidā izklāstīts savstarpēji saistītu notikumu – izdomātu vai īstu – apvienojums, kurš tiek stāstīts, lai kaut ko panāktu. Stāsts ir kādam citam pāradresēta emocija. Cilvēks ir emocionāla būtne, tāpēc, stāstot stāstus, cilvēks labāk saprot sevi, citus un pasauli, kurā dzīvo. Un atkal – lai izstāstītu stāstu tā, lai tas iedarbotos, ir jāpiesauc dramaturģija, kas šajā gadījumā ir strukturēšana. Arī improvizētā stāstā ir dramaturģija. Jo tā ir darbība, ko es daru, lai iedarbotos – es stāstu, es tev stāstu, tu klausies un jūti līdzi, jo tu esi cilvēks, tev piemīt empātijas spējas (vairumā gadījumu). Deja ir stāsta stāstīšana, izmantojot ķermeni. Katram atkarībā no viņa konkrētās pieredzes, gan personiskās, gan kultūras, ir pavisam cita stāsta uztveršanas spēja. Lai vismaz kaut kā virzītu skatītāju, kurš atnācis skatīties izrādi, iegūt emocijas, padomāt, saprasties ar dejotāju, būtu nepieciešams kaut kāds stāsta stāstīšanas mehānisms, kam jābūt dejotāja galvā, kas nodrošina domāšanas procesu, problēmas risināšanu. Dramaturģija ir fantastisks rīks, kas nodarbojas ar pieredzes un uztveres asināšanu. Un bez šāda rīka ir grūtāk izstāstīt savu personisko stāstu citiem. Un tad būs svētki.

Protams, var jau teikt – pamēģini pati padejot, vai pamēģini pats uzrakstīt kādu lugu… Varbūt vienkārši jāpalasa vairāk lugu un jāpaskatās vairāk laikmetīgo deju izrāžu? Vienas frontes ietvaros.

j-zitluhins_4-ne-mogu

Izrāde “Es esmu dialogs”. Vienas frontes ietvaros Agnese Bordjukova un Monta Vandere, foto: Jurijs Žitluhins

 

* Laikmetīgās dejas un dramaturģijas dramaturģiskais dialogs.

** Anna Zvaigzne par sevi raksta: “Šķiet, ka no sākuma viss jāsaliek pa “lielajiem plauktiņiem”, lai pēc tam tos varētu pārkārtot pēc savas patikas. Lai uzdevums izdotos, studēju dramaturģiju. Mēģinu to darīt ar pēc iespējas plašāku vērienu, mācoties un ietekmējoties no dažādiem skatupunktiem, idejām, domām un izpildījumiem. Tas palīdz saprast ne tikai Hamletu, bet arī to, kāpēc šad tad es (un arī citi cilvēki) rīkojos tā, bet citu reizi – citādāk. Savādāk. (Vai pavisam nesakarīgi) Protams, robežas, kurās atļauju dramaturģijai man “palīdzēt”, nosaku es pati. Bet šad tad viņa tomēr ņem virsroku. Iespējams, ka šādai manai uzskatu izvēlei apakšā gruzd vēlme izprast cilvēku un to, kā un vai iespējams visiem sarunāties vienā valodā. Ja ne sarunāties, tad vismaz saprasties.”

*** Bilžu izlase un paraksti zem bildēm: Inta Balode

0 likes Dancepunkc , Jaunākie raksti
Share: / / /

One thought on “-Vai saprotams, ka ir saprotams, ka ir saprotams? -Ko? Nē!*

  1. Anna Pierhuroviča says:

    Super! Mani ļoti uzrunā atziņas: 1) kāda-jēga-tam-kas-tiek-darīts; 2) jābūt sarunai!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *