JOURNAL.DANCE.LV

December 22, 2015 at 10:15 am

Banālās frāzes aizstājot ar deju. Par izrādi “TRĪSPADSMIT21”

Banālās frāzes aizstājot ar deju. Par izrādi “TRĪSPADSMIT21”
Print pagePDF page

Ilva Lorence

13. decembrī Zirgu pasts bija priecīgi satrauktu ļaužu pilns. Tam par iemeslu bija horeogrāfa Mārtiņa Freimaņa laikmetīgās dejas pirmizrāde “TRĪSPADSMIT21”. Ar trīs dejotāju – Elzas Pūces, Dainas Zviedres un Oskara Sadovska – palīdzību ir tapis emocionāls stāsts par dzīvi un šķiršanos. Tajā, aizstājot vārdus, galveno lomu ieņem deja un kustības.

Izrāde noris kā intīma noslēpuma, slēptas sāpes izstāstīšana tuvam cilvēkam. Līdzīgi grēksūdzei. Četri dejotāji, četri cilvēki ar savu dažādo dzīves pieredzi atver durvis un ļauj ieskatīties viņu pasaulēs. Un pat ja stāsts un horeogrāfija ir iestudēti, viņi to dara tik pārliecinoši un atklāti, ka nejust līdzi ir grūti, jo viss notiek te un tagad.

Kas notiek ar cilvēku, kad pienācis laiks šķirties? Vai viņam pietiks drosmes palaist otru? Vai un kad viņš spēs redzēt pasauli bez rūgtuma un nožēlas? Kāpēc apkārtējo palīdzību pieņemt ir tik grūti un dažbrīd pat neiespējami? Ko iesākt, kad izmisums ir pilnībā pārņēmis cilvēku? Šos un citus jautājumus gribas uzdot sev, vērojot izrādi. Mārtiņš Freimanis ielicis savu personisko stāstu dejā, kas aizved skatītāju cilvēka zemapziņas ceļojumos.

Gaismas nodziest, skatītāji ievelk elpu. Uz muguras apgūlušies divi dejotāji tur savas kājas stāvus gaisā. Lēni un nesteidzīgi uz katra puiša kājām iekārtojas meitene, balstoties tikai uz partnera pēdām. Zālē gaiss ir saspringts, jo poza prasa lielu koncentrēšanos, un katra mazākā kustība var novest pie līdzsvara zuduma. Kad liekas, ka esi paspējis ievilkt puselpu, meitenes sāk kustēties un veidot dažādas figūras. Turoties pie partnera rokas un apķeroties viņa kājai, tiek veiktas galvu reibinošas kombinācijas. Vērojot abas meitenes, radās asociācija ar maziem pumpuriņiem, kas kātiņa galā gaida, kad varēs uzplaukt krāšņā ziedā. Tiekties pretī saulei un spītēt asajam vējam, par spīti visai pasaulei. Meiteņu grācija un puišu izturība ir tik meistarīga, ka gribas aplaudēt, bet ir tāds nemierīgs klusums.

Abi partneru pāri darbojas simultāni, bet kustības nav identiskas. Tas liek visu laiku uzmanīgi vērot abus pārus, mainot fokusu no viena pie otra, jo katra sīkā kustība ir nozīmīga. Arī vēlāk, kad mākslinieki katrs izpilda savu dejas elementu, svarīgs ir temps un ritms. Kustības tiek atkārtotas vairākas reizes, radot noteiktu ciklu, ko papildina muzikālais pavadījums, kas nosaka cikla sākumu un beigas.

Telpas iekārtojums ļauj vaļu iztēlei. Zirgu pasta Karamazovu zāles kreisajā stūrī novietots vecs, sakaltis koka stumbrs ar vairākiem zariem, kas, kā izrādās vēlāk, ir noskrūvējami. Funkcionāli koks izrādē spēlē mazu lomu, bet metaforiskā nozīmē tas varētu būt cilvēks, kas tikko ir palicis viens, pamests un nevienam nevajadzīgs, kuru grib plēst uz visām pusēm.

Jau no pirmajām minūtēm šķiet, ka izrādei ir skumju pilna, melanholiska noskaņa, kas pārņem skatītājus. Klusums, pustumsa un vēlme ieskatīties sevī. Izrādei turpinoties, šī sajūtas nepamet, bet tās iegūst citu nokrāsu, nedaudz gaišāku ar šķipsniņu cerības. Mākslinieki izdejo virkni dažādu situāciju un emociju, kas atbalsojas cilvēkos, kuri kaut reizi ir mīlējuši. Un taisnība. Mīlestību un sāpes nevar izstāstīt, bet to lieliski var parādīt caur mīmiku, kustībām un deju. Bez klišejām, visur dzirdētām banālām frāzēm vai žestiem, dejotāji iesviež skatītāju dzīvā notikumā, kas risinās tieši tajā mirklī. Manuprāt, tā arī ir izrādes veiksmes atslēga, ka katrs notikums tiek radīts no jauna tavu acu priekšā. Katra kustība ir ar nodomu, kaut arī sākumā nevar nojaust kādu, tikai vēlāk veidojas kopējā bilde un izrāde saliekas kā liela puzle.

Dažas dienas pēc izrādes sāku domāt, kā lai aprakstu redzēto. Deju kustību terminus es nezinu, un tas arī nebūtu veids, kā citam cilvēkam pastāstīt par izrādi, kuru viņš nav redzējis. Varu stāstīt savas sajūtas un novērojumus pirms un pēc izrādes. Par izrādi iepriekš apzināti neko nelasīju. Deju izrādes man patīk izlaist “caur sevi” un tikai pēc tam izlasīt radošās komandas komentārus. Skatoties izrādi, jutu saspringumu, nemieru, uzbudinājumu un enerģijas pieplūdumu, pēc tam nāca atslābums un jūtu šķetināšana.

Šīs izrādes kodolu veido dejotāju profesionalitāte un entuziasms pret savu darbu. Tas, kā savā starpā partneri sajūt viens otru, ir vienkārši fantastiski – gan esot pārī, gan esot izkliedētiem pa visu spēles telpu. Saikne starp dejotājiem liekas pat fiziski sataustāma. Pat brīžos, kad katram ir savas atšķirīgas kustības, vēstījums, ko tie nodod, ir kopīgs. Tikai kopā viņi rada šo ideju par cikliskumu un visu lietu kārtību. Viss dzīvē atkārtojas. Kāds mirst, cits atkal dzīvē ienāk. Ar to arī saistās izrādes nosaukums “TRĪSPADSMIT21”. Tie ir skaitļi no Fibonači skaitļu pāriem, kuri bieži ir novērojami dažādu dabā sastopamu spirāļu parametros. Tāpat kā nosaukumā iekodēta vesela dzīvo lietu būtība, arī dejā mākslinieki iekodējuši visu cilvēku pārdzīvojumus.

Dejotāji ar dzirksti acīs veic visus lecienus un pietupienus. Viņos kūsā milzum daudz enerģijas, kuru tie ir gatavi sniegt skatītājiem. Šādu dejas tehniku un grupas vienotību es vēl nebiju redzējusi. Šķita, viņi izdejo savu sapni un skatītāji to arī novērtēja ar skaļiem aplausiem. Kā mazs pirmssvētku brīnums viņi ielauzās manā sirdī un sasildīja to. Ir silti.

 

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *