JOURNAL.DANCE.LV

October 9, 2015 at 10:16 am

Ārā visi no skapjiem. Par izrādi “Take Me as a Present”

Ārā visi no skapjiem. Par izrādi “Take Me as a Present”
Print pagePDF page

Ilva Lorence

Latvijas Kultūras akadēmijas VI Skatuves mākslas festivāla „Patriarha rudens” ietvaros notika jauno horeogrāfu diplomdarbu skate (pirmizrādes bija jūnijā), kurā piedalījās arī Anna Novikova ar darbu „Take Me as a Present”. 3. oktobra vakarā, jau saulei rietot, skatītāji tika aicināti uz Eduarda Smiļģa Teātra muzeja Birģeļa kabinetu, kur notika izrāde. Ieejot iekšā telpā, skatam paveras melnas sienas, vairākas skatītāju krēslu rindas un liels skapis ar vairākām durvīm, kas novietots spēles laukuma centrā. Gaismas nodziest, viss satumst, tikai vārgi gaismas stari laužas cauri skapja sienām. Stari kļūst spožāki, skapis sakustas, dzirdams kā čīkst skapja durvis, tās maģiski paveras un atkal aizveras. Nevienu dzīvu dvēseli nemana, toties dzīvāks par dzīvu šķiet šis lielais skapis, kura durvju virināšanās un čīkstoņa atgādina dzīvas radības elpošanu. Dažus mirkļus pat šķiet, ka aktieri neparādīsies un vienīgais izrādes tēls būs skapis. Parasti šādi notikumi manī izraisītu tādu kā vilšanās sajūtu, bet šoreiz tas likās pat intriģējoši, jo teātra brīnums bija dzimis jau pirmajās piecās izrādes minūtēs, kas negadās bieži.

Pirmā no skapja dzīlēm izlien dejotāja Taisija Frolova izaicinošā, košā mini kleitiņā, kas pat necenšas apsegt pavedinošās auguma formas. Katra kustība apvienojumā ar iznīcinošo skatienu ir kā zibens šautra, kas uzlādē mazo telpu. Liekas, viņa sagatavo skatītājus kam neordināram, liekot justies mazliet neērti, tajā pašā laikā liekot izjust vēlmi tikt ierautam stāstā. Pēc tam no skapja parādās Evas Kronbergas kāja, kas graciozi koķetē ar skatītājiem. Katram no dejotājiem bija kāda īpaša kustība, kāda ķermeņa daļa, kas izcēlās visvairāk. Evai tās noteikti bija kājas, kas spēja izlocīties visdažādākajās pozās, atgādinot garkāji lelli Bārbiju. Dejotājas pa vienai iznāk no skapja un ielien tajā atpakaļ. Tad pa skapja durvīm iznāk puiši: Rūdolfs Gediņš, Ivars Broničs un Ģirts Bisenieks, tāpat kā meitenēm arī viņiem ir kāda īpaša pazīme, kas atšķir no pārējiem, piemēram, Ivars lielāko daļu izrādes pavada ar kājām gaisā, atbalstoties uz pleca un balansējot pret skapja sienām.

Aktieru uznācieni atgādināja talantu šova atlases kārtu, kurā viņi cenšas par visām varītēm iepatikties žūrijai, kas šajā gadījumā bijām mēs – skatītāji. Skapis ar atvērtām durvīm, aiz kurām redzams, ka aizmugurējā siena ir izņemta, atgādina skatuvi. No izmisīgiem skatieniem līdz dusmu pilniem un naidīgi pašpārliecinātiem žestiem, atklājot savas spējas un vēlmi būt uzmanības centrā. Ar šādu komiski-traģiski-reālistisku noskaņu izrāde arī turpinājās, raisot domas par medijos izplatītajiem ideāliem, kā cilvēkam vajadzētu izskatīties un uzvesties. Varoņi atgādināja marionetes, kuras darbina kāds svešs spēks. Daži skati izrādē pat tieši norādīja uz to nespēju pašiem valdīt par sevi. Dejotāji kā lelles aiz galvām sakarināti skapī pie stangas, kas paredzēta apģērbu pakarināšanai. Galva pie galvas cieši kopā, pārējie ķermeņi kā saburzītas drēbes nokarājas, samudžinātas vienā murskulī. Sejas pauž dziļu neapmierinātību un apjukumu. Tā ir kā iekšējā cīņa ar sevi: tu zini, ka vēlies būt pirmais, labākais, veiksmīgākais, bet tajā pašā laikā sajūti tā visa bezjēdzīgumu un stulbumu.

Tukšais skapis iemieso visus izrādes varoņu pārdzīvojumus un ciešanas, tāpēc rodas sajūta, ka tas ir vienīgais īstais un patiesais, pie kā pieķerties. Arī tāpēc, ka skapis it kā kustas, gribas to izcelt kā atsevišķu varoni, nevis tikai priekšmetu. Kā var pamanīt vēlāk, skapja durvīm ir piesieti mazi pavedieni, kas ļauj dejotājiem to kustināt no skatītājiem neredzamās skapja puses. Maģiskā noskaņa un brīnuma efekts nezūd pat pēc aukliņu atklāšanas, jo izrāde arvien atrod jaunus veidus kā pārsteigt skatītāju: ar izdomu, humoru un horeogrāfiskajiem trikiem. Pārvietojoties pa skapja iekšpusi, dejotāji maina pozas no horizontālas uz vertikālu, kā sapinušies vienā kamolā tie kustas savienoti, bet katrs to dara savā individuālā veidā.

Gaismu izmantojums un mūzika radīja papildu spriedzi un intrigu. Tika izmantota grupas „Karamazov Twins” mūzika un vairākās ainās tika ieslēgtas ultravioletās gaismas, kas parādīja uz skapja durvīm iepriekš neredzamos burtus. Ar lieliem, drukātiem burtiem varēja izlasīt vārdus: LOVE, GONE. Tā kā šie bija vienīgie vārdi, kas izteikti izrādē, tos var interpretēt dažādi. Komiskās un draiskās ainas tomēr neradīja iespaidu, ka viss ir beidzies un cīņa ir galā. Es savā naivumā to saprotu tā: mīlestība ir kaut kur tepat blakus un no sākuma tā ir jāatrod sevī, nevar uzreiz prasīt, lai visi tevi mīl.

Annas Novikovas izrāde bez vārdiem parāda mūsdienu pasaules cilvēkus, kas muļķīgi un izmisīgi cenšas ievērot „viena skapja” likumus. Kā jau izrādē atklājas, skapim nav norobežotu sienu, robežu, tas ir brīvi caurstaigājams, bet tāpat cilvēki paliek tam kā piesieti. Ir jauni laiki, ir jāmācās dzīvot bez visādām muļķīgām, pašnoteiktām robežām, kas iegrožo. Ir jāatver sevi un dzīve jātver kā viena liela dāvana.

Dejotāju profesionālais sniegums un horeogrāfes svaigais redzējums ļauj cerēt uz jauniem, interesantiem darbiem nākotnē.

Foto: Alise Romeiko

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *