JOURNAL.DANCE.LV

July 1, 2015 at 4:38 pm

Darbs dara darītāju. Par Andrjusa Katina izrādi “Work”

Darbs dara darītāju. Par Andrjusa Katina izrādi “Work”
Print pagePDF page

Ilva Lorence*

18.jūnija vakarā Zirgu Pastā notika Andrjusa Katina (Andrius Katinas) dejas izrāde Work. Andrjus ir Somijā dzīvojošs lietuvietis, kas kā dejotājs un horeogrāfs darbojas gan Lietuvā, gan Somijā. Viņa māksliniecisko interešu centrā ir dažādu sadarbības veidu, jaunu pieeju un perspektīvu meklējumi dejas radīšanā. Šo mākslinieku vēroju pirmo reizi, tāpēc prātu neaptumšoja kādi stereotipi vai jau gatavas formulas, kas pamācītu, kā tas būtu jāuztver.

Izrādē autors spēlējas ar idejām par darba (mākslas) un darītāja (autora, mākslinieka) attiecībām. Kā izsakās pats mākslinieks: „Darbs ir cilvēka portrets, vienlaikus paliekot arī kā struktūru ainava. Starp darbu kā fenomenu un darbu kā personīgo pieredzi ir gan lūzums, gan saplūsme. Abiem eksistējot cilvēkā, tie atgādina par ekspluatāciju, personīgām atmiņām, prasmēm un pašrefleksiju.”

Skatītāji redz plaša rokas vēziena kustības, kas tiek desmitiem reižu atkārtotas, rokā turot plastmasas maisiņu. Maisiņš graciozi dejo pa visu zāli, autoram skatoties acīs skatītājiem. Tālāk no četrām lielām papīra sloksnēm kopā tiek salīmēts liels papīra gabals, kas dejotāja rokās pārtop par milzīgu saburzīta papīra kaudzi, kas slidinās pa skatuves grīdu, pārveidojot savu formu, te sasmīdinot, te nobiedējot publiku. Kad papīra „briesmonis” tiek atstāts kaktā, iestājas tumsa, un Andrius ņem talkā mazas lampiņas, kuras izkaisa pa visu grīdu. Pa vienai tās ieslēdz, līdz viss kļūst atkal gaišs ar tādu kā dievišķu gaismu, un pēc laika atkal izslēdz.

Pirmie vārdi, kas nāk prātā, domājot par izrādi, – sarežģītā vienkāršība. Vienkāršas darbības uz skatuves pārvēršas par sarežģītu ideju kamolu, un tieši tāpēc šajā izrādē skatītāji savā veidā ir līdzradītāji. Skatuves telpā Andrius jūtas pilnīgi brīvs un uzvedas tā, it kā skatītāju nemaz tur nebūtu, labi apzinoties, kādu efektu tas var sniegt. Piemēram, viņš lēnā solī aiziet līdz durvīm, paņem sulas paku, padzeras, veroties skatītāju zālē, un atnāk atpakaļ. Tiek izmantots atsvešinājuma efekts, attēlojot pazīstamas lietas neierastā veidā, radot iespēju tās pa jaunam novērtēt. Un šīs neierastās sajūtas vēl vairāk ievelk skatītāju izrādē. Dejotājs, nepārtraukti kāpinot dejas ātrumu un soļu intensitāti, manī raisa satraukumu un nemieru, bet tajā pašā laikā esmu aiz spēles robežas, kas nodrošina komforta sajūtu. Bet viss mainās mirklī, kad papīra „briesmonis” lēni slīd skatītāju virzienā un viegli aizskar manas kājas, kas liek sirdij sisties daudz straujāk. Visas robežas tiek nojauktas, un es sāku citādi skatīties gan uz autoru, gan izrādi kopumā, necenšoties vairs tik drudžaini saskatīt katru detaļu un ātri to izanalizēt, bet gan baudīt to kā vienu kopumu.

Izrādes beigu daļā mirdzošo lampiņu „ezers” bija ne tikai estētiski baudāms, bet arī mistisks, kas liek aizdomāties par mākslinieku kā cilvēku – dievu, kā visu radītāju un viņa varenību. Tukšā zālē uzburot dievišķu atmosfēru, izmantojot tikai mūziku (Symphonia Secunda von Tres Dei Matris Symphoniae) un gaismu spēles, mākslinieks, liekas, apstādina laiku. No vienas puses viņš rada ko maģisku, no otras – viņš neizceļ sevi kā īpašu, drīzāk vēlas parādīt, ka jebkurš, ieliekot smagu darbu, spēj radīt unikālu mākslu.

Pēc izrādes paliek tāda pabeigtības sajūta. Ir izdzīvots satraukums, apjukums, harmonija un visam pāri plūstoša prieka sajūta, redzot cilvēku, kas izbauda savu darbu un spēj sniegt tik daudz citiem. Izrāde uz mani lielākoties iedarbojās fiziski, graujot skatītāja – izpildītāja robežas, bet dienu vēlāk prāts sāka uzdot dažādus jautājums, kuri bija nesaistīti ar izrādi, bet redzētais tos bija ierosinājis. Vai viss, ko mēs redzam, ir māksla? Vai jebko var pārvērst par mākslu un kā māksla ietekmē cilvēka uztveri?

Katra redzētā izrāde, filma vai mākslas darbs veido mani kā personību. Arī šī izrāde ir paplašinājusi manu redzesloku, un, manuprāt, Andrjusa darbs ir labs pierādījums, ka jebkas, pat liela papīra kaudze, teicama mākslinieka rokās var kļūt par baudāmu mākslas darbu.

 

*Ilva Lorence ir viena no autorēm, kas atsaucās DANCE.LV žurnāla aicinājumam kļūt par festivāla “Laiks dejot” apskatnieci. Aicinājām viņu rakstīt par izrādi “Work”. Ilva par sevi saka: “Darbos pedantiska, bet domās haotiska persona, kam sirdslieta ir teātris un dziedāšana. Beigusi Baltu filoloģijas bakalaura studijas un, skatoties ar pozitīvu skatu nākotnē, vēlas rakstīt un tikt sadzirdēta.”

 

Foto: no projekta Identity. Move! dokumentācijas, izrāde “Work” Prāgā Alfred Ve Dvoře teātrī

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *