JOURNAL.DANCE.LV

March 25, 2015 at 2:29 pm

Skatītājas pārdomas par flāmu horeogrāfa un latviešu dejotāju veidoto izrādi “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību”

Skatītājas pārdomas par flāmu horeogrāfa un latviešu dejotāju veidoto izrādi “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību”
Print pagePDF page

Evita Bredovska

Ieradusies Ģertrūdes ielas teātrī, es tieku pie ieejas biļetes un meklēju vietu, kur piezemēties līdz atļaujai doties uz zāli. Lēnām pārvietojoties pa telpu, man pēkšņi uzmācas ideja, ka varbūt viss notiks tepat – pēc izrādes apraksta spriežot, tā mierīgi varētu būt. Tāda sadzīviska telpa starp mēteļiem, galdiņiem, bāru, bārmeni un bērnu pie datora ekrāna sāk likties gandrīz vai piemērotāka vieta par skatuvi, kur ienest izrādi no pagalma.

Tā kā man ir nojauta, ka izrāde varētu būt interaktīva, un mani kā nebūt mēģinās iesaistīt pasākumā, meklēju pēc iespējas drošāku patvērumu, no kura tomēr visu varētu labi arī saskatīt. Iespēju robežās tādu atradusi, ieslīgstu ērtā metāla krēslā un sāku vērot notiekošo. Nu mani apņem izjūta, ka izrāde patiesībā ir jau sākusies… Katrā ziņā visi sanākušie ir izkārtojušies aizdomīgi akurāti – tieši tik akurāti, cik dabiskā kārtā tas nenotiek. Pie tam – pilnīgi visi ir ar kaut ko nopietnu nodarbināti. Ģimene sēž pie galdiņa un, saviesīgi sarunājoties, knakstās ap gardumiem. Meitene pie cita galdiņa pārspīlēti dziļi iegrimusi žurnālā. Pārītis stūra krēslā viens otram klēpī kaut ko čubinās. Cits pārītis, sadevies rokās, cītīgi pēta grāmatu plauktu. Vēl viens pārītis, svarīgi žestikulējot, kaismīgi diskutē. Kungs, vientuļi atlaidies mīkstā dīvānā, darbojas pa telefona ekrānu. Trīs kundzes devušās pastaigā pa apli. Vēl kāds velk nost mēteli, vēl kāds iegādājas biļeti… Nav nekādu šaubu – katram šeit ir iedalīta loma. Jo parasti, cilvēki gaidot kaut ko, vienkārši gaida, nevis darbojas kā iestudējumā. Visticamāk šis ir izrādes ievads. Un mani necik nemulsina, ka esmu vienīgā skatītāja.

Tomēr no iedomātās izrādes vērošanas mani izrauj laipns uzaicinājums doties uz zāli un ieņemt vietas… Te nu bija izrādes ievads… Toties zālē uzreiz kļūst skaidrs, ka, lai arī sākumā vēl ceru, ka esmu trāpījusi uz izrādes atklāšanas ballīti, tomēr vismaz vienā es neesmu kļūdījusies – pārkāpjot zāles slieksni, nokļūtu tieši izrādes viducī. Interaktivitāte neļauj pat apsēsties, tā uzbrūk jau no pirmās sekundes. Ir saklāts galds ar dzērieniem un uzkodām, un es esmu nokļuvusi… Mājas pagalmā? Mājas ballītē? Īstas pārliecības nav, bet tieku aicināta pacienties, ko arī rūpīgi daru.

Ar līksmošanu pie galda gan nekas nebeidzas, un, jau vietas ieņēmušie skatītāji tiek aicināti palīdzēt nokopt dzīru vietu, bet pēc tam vēl kopīgi iemācīties pāris dejas kustības. Es raustos starp piedalīties un nepiedalīties, un beigās piedalos pa pusei. Kad jānovāc galds, es pieceļos, bet tad apsēžos. Kad jāmācās deju kustības, es to daru, piekopjot minimālisma principu. Es esmu no pieklājīgi kūtrā gala – man nepatīk, ka man liek kaut ko darīt, bet, padomju kaluma cilvēks būdams, neuzdrošinos īpaši runāt pretī vai atklāti boikotēt notiekošo. Ja liek, tad jādara. Ja visi dara, tad man arī jādara. Neesmu jau nekāda anarhiste. Tā kā iekšas tomēr pretojas pakļauties, es daru tikai mazliet. Tā, lai netiktu atšifrēta kā jautrības postītāja, bet tā, lai tomēr vismaz pie sevis justos nosargājusi savu brīvo un neatkarīgo garu. Un galu galā – es taču atnācu skatīties, ne piedalīties. Ja gribēšu iet rotaļās, es apmeklēšu interešu pulciņu.

Pēc cilvēku atsaucības gan saprotu, ka pārstāvu absolūto mazākumu – izskatās, ka sanākušajiem ļaudīm tiešām patīk. Viņi priecīgi iesaistās, paklausīgi atkārto deju kustības, un pat tad, kad vingrinājumu var izpildīt sēdus, liela daļa lec kājās un griežas no visas sirds, nekautrējoties pie vajadzības iezvetēt blakus sēdošos. Kad kustību pamati apgūti, beidzot esam pelnījuši vērot priekšnesumu.

Ideja ir jauka, es pat teiktu – ļoti laba un vērtīga, jo mēģina integrēt mākslu tautā un tautu mākslā. Tuvināt vienu otrai, papildināt vienu ar otru, sadraudzināt citu ar citu. Pateikt, atgādināt, ka blakus vien jau esam. Izpildījums nebūt un nepavisam nav slikts. Atmosfēra patīkama, ir sajūta, ka dejotājiem pašiem patīk un skatītājiem arī. Viss tā priecīgi un atraisīti. Es joprojām esmu pozitīvi noskaņota, lai arī vakars man nesākās uz tās labākās nots. Atlaižos krēslā un vēroju stāstu. Neviļus iegrimstu bērnības atmiņās, acu priekšā uzaust rajona bandas, to dalībnieki, dalīšanās grupās, apvienošanās un atkal dalīšanas, strīdi un nesaprašanās, pārsarežģītie attiecību mezglojumi, pārpasaulīgās sajūtas, kādas ir iespējamas tikai tur un tikai tad. Un labu laiku man tā arī šķiet – stāsts ir par bērnību. Un pusaudžu gadiem. Meklējumiem. Atšķirībām. Atbalstu un noraidījumu. Cīņu ar sevi, draugiem, sabiedrību, pasaules kārtību… Kādu laiku visiem saskan, visi lec vienā solī un vienā ritmā, bet ik pa laikam kāds klūp. Nez kas viņam – piedzēries, sastrādājis kādas negantības, bet lai vai kā – jāpalīdz. Tad kāds sāk apdomāties, aizdomāties un mēģina atdalīties. Viegli tas nav, jo atpakaļ velk daudz kas…

Vecmilgravis

Aizdomājos, ka vispār jau visa cilvēka dzīve sastāv no tādām nelielām, mazliet lielākām vai pavisam lielām kopienām. Tajās un starp tām mēs to savu dzīvi novadām. Piedzimstam vienā, uzaugam vairākās, dzīvojam – kā nu kuram tās lietas iegrozās. Virzāmies no vienas uz otru, visbiežāk vienlaikus esam iefiltrējušies vairākās, ik pa laikam šādu vai tādu apstākļu dēļ tās nomainām, mēģinām iekļauties, mēģinām izrauties, mēģinām saprasties, mēģinām sadraudzēties…

Manam stāstam un pārdomām tomēr notrūkst pavediens, un sākas kārtīgs kokteilis – tādas kā dzīves un sadzīves ainiņas. Par visu, kas apkārt, par visu, kas notiek.

Uzveduma varoņi šķiet tādi dzīves apbružāti. Tādi, ar kuriem negribas sevi identificēt. Tie ir tie, kuriem neveicas. Nu vismaz lielākajai daļai no viņiem neveicas, labi, ja vienam no visiem izdodas izrauties, izsisties ārpus pagalma, un ar to arī es gribu sevi identificēt. Taču par viņu nav stāsts. Stāsts ir par palikušajiem. Par tiem, kas joprojām tur – rajonā. Un labi, ka viņi tur ir, jo uz viņu fona es varu justies vismaz kaut ko sasniegusi. Viss spēks taču slēpjas salīdzināšanā…

Stāsts ir sirsnīgs, bet atsevišķiem dejotājiem pietrūkst pārliecības to iznest. Ir daži spilgti tēli, bet daži pazūd pavisam, un neglābj viņus iespaidīgi un tiešām no visām iekšām izkliegtas sāpes. Viņi vienalga īsti netiek pamanīti.

Mikslis gan ir pamanāms – no tautas dejām līdz tehno, no bara apmātības līdz vientulībai, no klusas elsošanas līdz spējiem ķērcieniem, no ieslīgšanas apātijā līdz elektriskai strāvai pieslēgtiem ķermeņiem. Mikslis it kā ir labs – aiz katra stūra kaut kas jauns, kaut kas, ko tieši te varbūt nebiji īsti gaidījis. Tomēr tā arī tas paliek – vienkārši mikslis… Kā tāds kārtīgs mājas sautējums, kura sastāvdaļām nav ne vainas, bet ar garšvielām kaut kas sagājis šķērsām – tā kā aizmirsušās, tā kā piemestas tās, kas pagadījušās…. Ēst var, garša normāla, apēd, īpaši nedomājot, taču īsti paēduša cilvēka sajūtas nav. Dienas beigās neatceries pat lāgā – vai ēdi šodien vispār un ko ēdi… Tukšuma garša mutē.

Tieši tā man sanāca ar šo izrādi – izgājusi pa zāles durvīm, es to aizmirsu. Ja vien nebūtu apsolījusi kādu vārdu par to uzrakstīt. Man pietrūka kaut kas, jebkas, aiz kā aizķerties.

Foto Didzis Grozds_2

 

Foto: Didzis Grodzs

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas , Skatītāji raksta
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *