JOURNAL.DANCE.LV

December 18, 2014 at 10:06 am

Dāvana, trīsoši rozā bikšu gali, četri rūķīši un lācis. Par izrāžu vakaru „Viss baltā”

Dāvana, trīsoši rozā bikšu gali, četri rūķīši un lācis. Par izrāžu vakaru „Viss baltā”
Print pagePDF page

Evita Bredovska*

Ierados uz Olgas Žitluhinas jaunās izrādes pirmizrādi, pat lāgā neapskatījusies, uz ko eju. Ja mani aicina, tad es ierodos. Zināju vien tik, cik nosaukumu, un to, ka būs arī divi nelieli solo gabaliņi, no kuriem vienu esmu pamanījusies redzēt jau iepriekš.

Jāatzīst, ka vismaz Rīgā, apmeklējot laikmetīgās dejas izrādes, vienmēr ir sajūta, ka sanākušie dejas baudītāji, ja ne pazīst viens otru, tad kādai kopīgai brālībai pieder pavisam noteikti. Tāpat arī šoreiz – ienāku Zirgu pasta zālē un no skatītāju rindām dzirdu klusinātas norādes – „pa maliņu, pa maliņu” – līdz sēdvietai jāiet pa maliņu, ne jau pāri deju grīdai. Norādes skan tik sazvērnieciski un čukstus, ka es neviļus sāku iet ne tikai pa maliņu, bet pat uz pirkstgaliem.

Elīnas Lutces darbu „Dāvana” es biju redzējusi jau pirms kāda laika laikmetīgās dejas festivāla „Jauna deja jaunā vietā” ietvaros Cēsu jaunajā koncertzālē. Toreiz mani visvairāk mulsināja publikas čukstošie komentāri: „Kāda vēl dāvana, es taču par to samaksāju… ha ha… kur tad tas redzēts, ka par dāvanām jāmaksā.” Un, tā kā man ļoti raksturīga līdzpārdzīvošana visiem, kas uz skatuves, tad es sāku satraukties, ko tad nu vēl tie skatītāji bubinās, un mani tas pavisam noteikti iztraucēja. Piedevām nemīlīgajā un lielajā Cēsu koncertzālē sāka likties, ka par garu runāšana, ka par garu izziņas process, un rezultātā man izrāde ne visai patika. Šoreiz nekas netraucēja, un viss patika. Likās krietni īsāk, straujāk, koncentrētāk, pārliecinošāk… Likās pavisam kas cits.

Jāatzīst, ka man diez ko nepatīk, ja laikmetīgo deju sajauc ar runāšanu. Pēc maniem ieskatiem – dejai tas nepiedien. Man tas nojauc akcentus un krāsas, nosit no ritma, nezinu vairs, kas svarīgs, kas – nē. Vismaz lielākoties. Elīnai gan izdodas labi – sanāk gana dabiski un nepiespiesti, ar vieglu humoriņu, spēj mierīgi improvizēt, un nemana nekādu teatrālismu vai neveiklumu.

Bet tomēr, kad iznāk Guntis Spridzāns – zēns rozā kostīmā, es salieku rokas krustā un lūdzos tajās bez balss – tikai, lūdzu, nerunā. Lūdzu, lūdzu, lūdzu… Tieši tad, kad nodomāju, ka manas lūgšanas tiešām kāds uzklausījis, viņš sāk runāt. Viss ir sabojāts. Vienīgais, kas atstāj neizgludināmu iespaidu – viegli trīsoši rozā bikšu gali un šaudīgs skatiens. Es pat mākslinieka vietā sāku domāt, kur lai viņš tās acis liek. Vai iespējams, ka tā arī tas bija domāts? Ka man par to jādomā? Tik tramīgs un tik nekoncentrēts skatiens, ka neviļus rodas vēlme palīdzēt. Manu, ka skatiens ir ielavījies arī kustībās – tās kļūst tikpat tramīgas un nomaldījušās. Sākotnējais bailīgums gan ar katru mirkli iet mazumā un, ja vien priekšnesumam būtu vēl kāda pusstunda laika, tad, vienmērīgi progresējot, uz beigām būtu jau pārliecinoši. Apmēram tāda paliek sajūta.

Un tad beidzot klāt arī galvenais, kāpēc esmu šeit ieradusies. Izrāde „BEG”. Uzmetot aci plakātam, es automātiski pieņemu, ka nosaukums cēlies no angļu valodas – lūdzies, lūgties – kaut kas tamlīdzīgs. Kad sākas izrāde, man pielec, ka drīzāk nosaukumam būs saistība ar krievu, ne angļu valodu. Tas taču ir skrējiens.

Tas, ka redzēšu breikerus un Kārli Lāci, man tapa skaidrs tikai tad, kad, sākot savu priekšnesumu, mūs par to informēja Elīna Lutce. Un ieintriģēja. Ja tā labi padomāju, tad, neskaitot pavisam īsas epizodes kādās filmās vai nelielus video, tā īsti breika dejotājus darbībā nemaz neesmu redzējusi. Tāpēc gaidu breikotājus ar nepacietību, tāpat kā Karli Lāci. Pēdējais pārsteidz mani ar savu saņurcīto un gurdeno paskatu, kas kontrastē ar neiedragājamu pārliecību. Savu ņurcījumu viņš iznes ar stilu – cēli un pašsaprotami, un nenāk prātā itin nekas, ko varētu viņam pārmest. Pat, ja kas tai prātā iešautos, esmu pārliecināta, ka jebkurš aprautos un zibenīgi uzsūktu savu sakāmo atpakaļ – tik monumentāls un neievainojams izskatās Kārlis Lācis. Un ar tādu pat pārliecību viņš izpilda savu uzdevumu izrādē – noformē to muzikāli.

Četri rūķīši un lācis tātad. Skatos uz viņiem, acis nenolaidusi, nekustoties un gandrīz vai neelpojot. Tieši tik aizraujoši man tas šķiet. It kā redzētas un zināmas kustības, taču tādas kā smalkākas, atkailinātākas. Iespējams, tas dēļ kostīmiem – kostīmi pavisam noteikti ir krietna daļa izrādes. Tajos nav ietērpti tikai mākslinieki, tajos ir ietērpta deja. Apspīlētā melnā triko tērpā breiks kļūst trauslāks, gaisīgāks un saudzējamāks, bet frakas un tauriņa attēlojums uz tērpa piedod visam smalkumu un eleganci. Pie grīdas drīkst pieskarties tikai pavisam mazliet, tikai kā garāmejot, tikai matu vai elkoņu galiem, un nav tie nekādi joki. Tāds gaisīgs trīsdesmito gadu, cirka un maģijas kokteilis.

Patiesībā manu vājo priekšzināšanu par deju soļiem dēļ man nav ne jausmas, cik izrādē bija no breika, cik no kā cita, bet nedomāju arī, ka ir īpaši svarīgi aprēķināt šo proporciju. Svarīgi ir tas, ka jebkādas proporcijas bija ļoti gaumīgas. Viens līgani saskaras ar otru, pāriet otrā, lai pēc tam tikpat līgani atdalītos un darītu savu darāmo. Viss ir pārdomāts, saskaņots un skaidrs. Nav nekā lieka, nav nekā nesvarīga.

Mani neatstāja pirmatklājuma sajūta – es esmu ieraudzījusi kaut ko jaunu, kaut ko skaistu, kaut ko neredzētu. Neviens vēl neko par to nezina – tikai es. Un es biju pārliecināta, ka pašiem dejotājiem pārsteigums ir tas, ko viņi dara – vēl nezinu, ko dejošu, bet es dejoju, un pats esmu priecīgi pārsteigts par rezultātu. Es skaidri jutu vieglu dejotāju uztraukumu, mulsumu un biju pārliecināta, ka viņiem nav lielas skatuviskās pieredzes. Biju smagi alojusies. Pēc tam palasījos – viņiem ir ne tikai skatuviskā pieredze, bet arī panākumi, kā arī jau pieredze tieši ar laikmetīgo deju. Labi, ka es to nezināju pirms izrādes, tas būtu aplauzis manas fantāzijas.

Beigās neviltots prieks pašiem, neviltots prieks skatītājiem. Visi pozitīvi uzlādēti. Noteikti iesaku noskatīties.

*Es esmu no tiem cilvēkiem, kuru dēļ radies teiciens “tie, kas paši nemāk, tie vai nu māca vai pēta”. Tā kā skolotāja vai trenera amatam arī tomēr īpašas iemaņas vajadzīgas, tad es ķēros pie pētīšanas. Tas tāpēc, ka man ļoti patīk, ja cilvēki kaut ko prot, kaut ko rada, kaut ko dara un arī ko taustāmu, redzamu, dzirdamu vai sajūtamu izdara. Man ir jāizpēta, kā viņi to izdarīja un vai tad tiešām nevarēja vēl labāk…

Skolu pabeigusi ar lielām mokām, bet tīri pieklājīgām atzīmēm. Darba pieredze – izkaisīta. Hronoloģiskā secībā oficiāli iegūtās darba iemaņas – biešu ravēšana, saldējuma pārdošana, grāmatvedība, klientu apkalpošana, papīru bīdīšana valsts pārvaldes iestādē, ķiršu šķirošana, ābolu lasīšana, saldētas pārtikas saiņošana, grāmatu tirdzniecība, kurpju tīrīšana, kafejnīcas vadīšana, projektu vadīšana, tekstu rakstīšana.

Saistītie raksti:

Maija Uzula-Petrovska “Ekspresrecenzija par programmu “Viss baltā”

 

 

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas , Skatītāji raksta
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *