JOURNAL.DANCE.LV

October 17, 2013 at 5:12 pm

Kustību teātris ir kustība vai teātris?

Kustību teātris ir kustība vai teātris?
Print pagePDF page

Inta Balode

Vakar biju viesis Anša Rūtentāla Kustību teātra (ARKT) topošās izrādes „Viesis” mēģinājumā. Arī izrādes veidotāji ir viesi. Vispirms teātra dalībnieki paši uzrunājuši režisoru Elmāru Seņkovu, kurš savukārt aicinājis talkā horeogrāfi Ramonu Galkinu. Ramona stāsta, ka abi gan strādājot kopā tādā veidā, ka nav robežas starp režisora un horeogrāfa pienākumiem. Visticamāk skaidrojums tam meklējams arī faktā, ka ARKT gadījumā darīšana ir ar gana īpašu formu – ar kustību teātri.

Anša Rūtentāla kustību teātra dalībnieki Guna un Vilnis Bīriņi jautā, kas tad mūsdienās ir kustību teātris? Vai tas ir tuvāk laikmetīgajai dejai, kura spēcīgi ienākusi trupā līdz ar Santas Grīnfeldes darbiem teātrī? Santa pati sākusi kustēties pie Anša Rūtentāla, tad absolvēja Laikmetīgās dejas horeogrāfijas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā un atgriezās ARKT kā horeogrāfe, un pēdējos gados tapušas divas izrādes „Satiksme” un „Kāds, kurš…”. Pašreiz Santa uz brīdi atstājusi kustību teātri, un trupas dalībnieki sev jautā, kas ir tas, kas viņiem liek turpināt darboties un kas tad viņi īsti ir.

Trešais izrādes dalībnieks Audris Ločmelis, atgādina, ka Vilnim bijusi ideja par izrādi „Remonts”. Par darbu, kurā arī kustībai (līdzīgi kā tas notiek dzīvokļa remontā) noņemtu nost visu, kas bijis, lai paliek tikai tas, kas ir aiz pieredzētā, apgūtā un kādreiz darītā. Guna Bīriņa smejas, ka nu jau vairs nezina, kā kustēties, jo tā īsti nav laikmetīgā deja, īsti vairs nav arī tas kustību teātris, ko radīja Ansis un kurā viņam bija savs gana strikts paņēmienu un principu kopums. Kur tagad iet tālāk? Vairāk uz laikmetīgo deju? Uz buto? Atpakaļ pie Anša metodes? Tā nu arī radies jautājums, kā uz viņiem var paskatīties dramatiskā teātra režisors, kam nav pieredzes kustību izrāžu veidošanā. (Guna Bīriņa gan uzreiz pati piebilst, ka Elmāra viena no pirmajām teātra mākslas skolotājām ir Ligita Smildziņa, kas bija Anša cilvēks.) Teātra dalībnieki stāsta, ka Elmārs viņu kustībnieku domāšanas dēļ mēģinājumu procesā bieži gan esot neizpratnē un nolūkojoties viņos ar savām lielajām, izbrīnītajām acīm. Viņuprāt, Elmāram šāda pieredze noteikti bija vērtīga, lai gan viņi neesot droši, vai viņš vēl kādreiz gribēs veidot kustību izrādes. Jāpiebilst, ka vienu reizi Elmārs Seņkovs jau iesaistījās laikmetīgās dejas izrādes tapšanas procesā, kad ar Olgu Žitluhinu diskutēja par leduslāču izmiršanas problēmas aktualitāti izrādē „Ursus maritimus”. Izrāde pat 2011./2012. gada sezonā saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā „Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”.

Lai arī ideja par remontēšanas izrādi it kā pagaidām vēl paliekot nerealizēta, tās vietā pirmizrādi piedzīvos „Viesis”. Taču, tā kā sarunājos galvenokārt tikai ar pašiem aktieriem, kuri uzsvēra, ka koncepcija pieder Ramonai un Elmāram, tad jau īsti nevar zināt, vai plānotais „remonts” nenotiek, pašiem dalībniekiem to pat nenojaušot. Nav labi atklāt pārāk daudz par sagaidāmo pirmizrādi, bet, piemēram, gluži pretēji tam, kā parasti bija paša Anša Rūtentāla izrādēs un arī Santas Grīnfeldes horeogrāfijās, „Viesis” būs gandrīz bez mūzikas. Arī izrādes struktūrā, vērojot mēģinājumu, pamanu režisora roku.

Vienlaikus neiztrūkstošas ir arī tās kvalitātes, kas ARKT padara īpašu. Guna un Vilnis Bīriņi stāsta, ka Anša Rūtentāla (1949 – 2000) vadīto divu stundu garo treniņstundu vēl aizvien var restaurēt pat ļoti precīzi. Tā ir gan vienkārša, gan sarežģīta. Loģiskā secībā tiek iesildītas visas ķermeņa daļas, bet ir arī daudz „nežēlīgu” lēcienu un lidojienu ar daudzkārtējiem atkārtojumiem, kas nāk no Roberta Ligera pantomīmas skolas. Nodarbība ir ļoti fiziska, ir daudz akrobātikas, spēka vingrinājumu. Jau iesildīšanās vien bija 15 minūtes – līdz pirmajiem sviedriem. Daudz vingrinājumu kājām. Viena puse ir fiziskie aspekti, bet otra puse ir neķermeniskās lietas. Ansis daudz strādāja ar reakcijām uz dažādiem impulsiem, ar sadarbību starp partneriem uz impulsu bāzes. Tas ir kaut kas atšķirīgs no citām treniņstundām. Visu šo Guna un Vilnis stāsta, viens otru pārtraucot, aizrautīgi, vienlaikus arī demonstrējot daļu no principiem. Komentāru par impulsu unikalitātes tēmu izsaka arī Audris –  visa kontakimprovizācija ir viens nepārtraukts impulss.

Guna turpina, ka būtisks Anša metodes aspekts ir ķermeņa detalizācija – ja tu kaut ko dari, tad visa tava uzmanība un domas ir koncentrētas tajā vietā, tu domā ar to ķermeņa daļu, kura kustas. Te varu piebilst, ka ideja par domājošo ķermeni nu jau tikusi zinātniski pierādīta – mūsu saistaudos, fascijās esot daudz reižu vairāk neironu nekā smadzenēs. To intuitīvi zina un sajūt daudzi dejotāji, acīmredzot arī Ansim Rūtentālam šī, tolaik vēl varbūt zinātniskā fantastika, bija gana pašsaprotama.

Vēl runājam arī par telpu un telpas izmantojumu, par to, cik Rūtentālam bija svarīgi formas zīmējumi telpā, sajūtas kādas rodas atšķirīgās telpiskās situācijās. Piemēram, kā grupa jūtas aplī, trijstūrī, kāda ir sajūta, ieejot spirālē vai izejot no spirāles. Ir svarīgi sajust telpu, tās robežas, prast iekomponēties tajā. Tāpat liela daļa no Anša treniņstundas notikusi ar aizvērtām acīm, tas palīdzējis labāk izprast un izjust savu ķermeni. Guna stāsta, ka tagad nereti ir grūti pārslēgties un nākas uzklausīt aicinājumus „nākt no sevis ārā”.

Cik daudz rūtentāliešos no paša Rūtentāla, cik no laikmetīgās dejas, cik no dramatiskā teātra, cik pamatīgs bijis remonts, kā viņi iekomponējas Zirgu pasta zālē, cik daudz apziņas iespējams saskatīt pirkstu galos un galu galā, kas ir noslēpumainais viesis – par to un vēl daudz ko citu varēsim padomāt 26. un 27. oktobrī Zirgu pastā.

 

0 likes Dancepunkc
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.